Novembri izjūtu labāk nekā ražīgo augustu, kurš svin un svin savu dāsnumu un pareizo dzīvesveidu, savos augļos spoguļodamies. Novembris ir eksistenciāls un grafisks. Koki parāda savu struktūru, debesu paliek vairāk, jo krāšņās lapotnes tās neaizsedz, miglai ir, kur izplesties un mudināt cilvēku apjēgt, cik viss ir noslēpumains, izzināms, neskaidrs.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Mūsu valsts dibināšanas laiks man šķiet ieprogrammēts simbolos, kurus nenoliegs neviens. Vistumšākajā laikā iedegta gaisma. Apkārt ienaidnieki, nelabvēļi un neskaidrība. Gluži vai šodiena, kad katru dienu kā āmurs pret dzelzs sienu sitas nomirušo vārdi, bet vārnu ķērcienus novembra ainavā pārmāc ātro medicīnisko mašīnu sirēnas. Šī gada svētku nedēļa rit saspringtā un psiholoģiski nokaitētā atmosfērā. Ārējais ienaidnieks ir tuvāk, nekā gribas atzīt mājsaimniecei, kura smērē tautisko rupjmaizes kārtojumu ar dzērvenītēm un balto putukrējuma laiviņu. Iekšējie agresori – revanšisti ar nenotikušajām dzīvēm kāro kļūt par vagariem un diktēt mākslas un literatūras norises, iedomājoties pat privatizēt krāsas un grafiskos izteiksmes līdzekļus. Paldies māksliniekiem, ka, nudien, sirpis var būt gan kalpa noliektā muguriņa, gan sirpis, kas cērt nātras. Paldies, ka oranžs var būt ne tikai simbols kaut kādai bantītei vai bēdīgi slavenajai Šķēles partijas reklāmai, bet arī dzīvs un vesels apelsīns, sveces gaisma, mājas siltums. To, ka vagaru vados krājas kaujas spars, var redzēt ikdienas sociālajās paralēlēs – dzīvēs. Vagariem nepatīk arī paralēles – sliedes, kam vēsturisks simboliskais slogs un, protams, Einšteina teorija, ka paralēles neizbēgami satiekas.

Svētki naidīgā sabiedrībā ar tiešiem kara draudiem no ārpuses šķiet izmisīgi. Kā pēdējā balle. Bet – paskatos kokos – šie kailie, melnie hieroglifi bezkaislīgajās debesīs – tie ir tie paši, kas aprīlī sapumpuros, lips, plauks, smaržos, tvanēs, ziedēs, šalks un sazaļos kā pilnasinīgs visums.