/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)
Harija Vītoliņa vadītā Latvijas hokeja izlase nedēļas nogalē aizvadīja divus dažādus pārbaudes mačus. Esbjergā pret Norvēģiju viss gāja kā pa sviestu (3:0), bet Vojensā pret Dāniju vizuāli it kā daudz kas nebija mainījies, tomēr 1:5 ir vidēji smags zaudējums. Kādam vienas meistarības izlašu spēlēs it kā nevajadzētu būt.
Abu spēļu galvenais mērķis bija pārbaudīt izlases tuvākos rezervistus, kā arī apskatīties, ko laukumā spēj vairāki šā gadsimta sākumā dzimušie eksjuniori.
Labi, ka uz šīm spēlēm līdzi bija videotreneris Pēteris Groms, jo dāņi, tradicionāli filmējot ar vienu kameru, diezgan plašu teritoriju “nenoganīja”. Saliekot kopā Groma bildi ar TV parādīto un treneru uz vietas redzēto iespējama objektīvāka aina. Kuri bija tie spēlētāji, kas iekrita acīs jeb kolēģa Māra Zemberga leksikā – tuvāk izlasei?
Uzvarētajā mačā kā mazais karalis spēlēja Ženēvas kluba uzbrucējs Deniss Smirnovs. Droši vien šā sasaukuma labākais centra uzbrucējs – veikls, labi slido, labi lasa spēli, var pats uzmest un var arī piespēlēt. Pret Dāniju Smirnovs tik pamanāms vairs nebija, kaut pa laukuma saimnieku vārtiem meta visvairāk (4).
Vītoliņš komandā bija iekļāvis sešus centra spēlētājus, taču divi – Rūdolfs Polcs no “Mogo” un dinamietis Filips Buncis darbojās kā malējie. Polcs jau pirmajā izgājienā uz ledus iemeta ripu norvēģu vārtos, diemžēl tālāk īsti pamanāms nebija, tāpat kā viss trešais uzbrukuma trijnieks (Polcs – Bērziņš – Melnalksnis), Buncis tieši otrādi – kopā ar Oskaru Batņu veidoja tādu kā spēka uzbrucēju duetu, izveidojot vienīgo vārtu guvumu Emīlam Ģēģerim.
Varbūt “Dinamo” arī Filips jāpamēģina malējā uzbrucēja lomā, potenciāls katrā ziņā ir. Pagaidām gan ne Pekinas vilcienā. Prieks, ka pēc pērn tukšās sezonas “Dinamo” atkopies ir Ģēģeris.