Rokā ieduras dzeloņcūkas adata. Pamatīgāka vēja brāzma, un telts gandrīz aizlido pa gaisu. Aiz žoga karājas vilinoši un sulīgi granātāboli. Gar kājām skrāpējas neskaitāmi ērkšķi, adatas un dzelkšņi. 1000 km garā Izraēlas Nacionālā taka neļauj atslābt ne mirkli.
Izraēļu apsēstība visu apjozt ar žogiem, mūriem un dzeloņdrātīm sāk šķist paranoiska. Nonākam pie kāda ciema, un Valdis saka: “Esam sasnieguši civilizāciju!”, bet es ironizēju: “Vai ar to tu domā dzeloņdrātis?” Ja reiz tikuši pie savas zemes, tagad to cītīgi sargā.
Var jau būt, ka uz dzeloņdrātīm izraēļus iedvesmo apkārt esošā daba. Teju katram augam ir ērkšķi. Lai mans paklājiņš nenosmērētos, esmu to ietinusi milzīgā miskastes maisā un uzsējusi uz somas. Bet visi dzelkšņi, ērkšķi un citi briesmoņi maisu saplosījuši lupatu lupatās. Tā vien šķiet, ka Izraēlā viss grib mūs saskrāpēt. Eju, eju, un man pēkšņi atmiņās ataust sākumskolas laiki. Mūzikas stundā bija jādzied reliģiska satura dziesmiņa. Atceros, ka man ļoti patika tās melodija, bet reliģiskais teksts galīgi negāja pie sirds. Kaut kas par Jēzu un ērkšķaino ceļu. Toreiz domāju, ka tā ir metafora. Tagad, paskatoties sev apkārt, nākas secināt, ka ērkšķainais ceļš, visticamāk, nav nekāda metafora, bet gan burtisks Svētās zemes apraksts. Tie, kuri nav bijuši Izraēlā un nav gājuši kājām pa šīs zemes kalniem un lejām, dzīvo maldos par ērkšķiem kā tēlainu metaforu. Lūk, kādās pārdomās mani aizved visi tie dadži.
/nginx/o/2021/09/02/14042816t1hd1c9.jpg)