Sabiedrības, kuras nespēj pieņemt šodienas augstās energoresursu cenas, visticamāk, nespēs pienācīgi sagatavoties “zaļā kursa” izpildīšanai, neraugoties uz iepriekš nospraustajiem mērķiem – dzīvot bez kaitīgajiem izmešiem. Pašlaik izskatās, ka politiķu rīcība klimata jautājumos var būt novēlota un tādējādi - pārāk pēkšņa. Līdz ar to klimata mērķu sasniegšana var būt ne tikai ļoti dārga, bet arī politiski neiespējama.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Augstās fosilā kurināmā cenas teorētiski ir ideāls zaļā kursa virzītājspēks, jo tām vajadzētu padarīt atjaunojamo enerģiju konkurētspējīgāku. Taču - patērētāji ir pieraduši pie zemām enerģijas cenām un ir gatavi cīnīties par pēkšņo cenu pieaugumu.

Šis fenomens nav nekas jauns. Vairākas Centrāl- un Austrumeiropas valstis līdzīgām norisēm jau gāja cauri deviņdesmitajos gados, kad tika zaudēta pieeja lētajiem energoresursiem no Padomju Savienības. Līdz PSRS sabrukumam enerģijas cenas reģionā bija tik zemas, ka nevienu neinteresēja tāda nianse kā energoefektivitāte – ēkas nebija siltinātas, un arī patērētais siltuma apjoms netika mērīts. Pāreja uz tirgus cenām radīja nozīmīgas problēmas vecākiem cilvēkiem, kas dzīvoja noplukušās daudzdzīvokļu mājās – cenu lēciens bija tik liels, ka pensija nereti bija mazāka par apkures rēķinu.

Lielākajai daļai ekonomistu bija skaidrs risinājums – valdībām bija jāceļ enerģijas cenas līdz tirgus līmenim un jāizmanto daļa no jauniegūtajiem ienākumiem, lai kompensētu nabadzīgākām mājsaimniecībām straujo cenu kāpumu. Iesaistījās visas lielākās starptautiskās institūcijas, sākot ar Starptautisko Valūtas fondu un Pasaules Banku, beidzot ar Eiropas Komisiju. Līdz ar to laika gaitā valdībām izdevās veiksmīgi pielāgoties jaunajai situācijai un bijušās padomju un austrumbloka valstīs arvien aktīvāk tika pievērsta uzmanība energoefektivitātei.

Tiesa gan, Centrāl- un Austrumeiropa joprojām nav pilnībā atrisinājusi šo problēmu. Šajās valstīs dzīvojamās mājas joprojām ir ievērojami mazāk energoefektīvas nekā Rietumeiropā, tomēr progress ir jūtams. Viena interesanta mācība, ko gūt no šīs situācijas, - valsts pārvaldības kvalitāte būtiski ietekmē tās energoefektivitātes uzlabošanas tempu.

Piemēram, Igaunija, kas nereti ir līdere valsts pārvaldības jomā. Tā ir spējusi veicināt savu energoefektivitāti daudz ātrāk nekā atsevišķas Rietumbalkānu valstis, kurās valsts pārvaldība ir ievērojami zemāka. Bulgārijā aptuveni 33% iedzīvotāju uzsver, ka viņiem neizdodas saglabāt savus mājokļus pietiekami siltus. Igaunijā šis rādītājs ir vien 3%, pat neraugoties uz to, ka ziemas Igaunijā ir daudz garākas un arī apkures sezona ilgst vismaz uz pusi ilgāk nekā Bulgārijā.