Visiem zināms, ka Latvija ir pilna ar lielākiem un mazākiem, vairāk vai mazāk slaveniem akmeņiem. Tā vien liekas, ka akmens ir iekodēts latviskajā dzīvesziņā, tāpēc brīvdienās nebraukt apskatīt kādu akmeni grāvja malā šķiet nelatvisks un latvisko dzīvesziņu graujošs solis. Kurš gan trešajā vai ceturtajā klasē audzinātājas vadībā nesēdās autobusā un nebrauca apskatīt kādu iezi vai akmeni? Lai pirmais met akmeni tas, kurš nav glāstījis Nīcgales Lielo akmeni!

ABONENTIEM ABONENTIEM

Esmu no Jēkabpils, tāpēc varu pelnīti lepoties, ka Radžu (Brodu) akmens Jēkabpils karjerā ir pēc tilpuma otrais lielākais akmens Latvijā. To pat mācīja skolā. Ar zēniem mēs to izmantojām kā lielisku platformu, no kuras uz galvas mesties iekšā ūdenī. Putni to bija aptaisījuši baltu no visām pusēm, tomēr tas nemazināja tā dižakmens dižumu.

Brangais Rogāļu akmens Krustpils novadā arī bija populārs brīvdienu galamērķis. Reiz gandrīz novēlos no tā uz mutes strautā, no kura nedrīkstēja dzert. Visai bīstama, tomēr selfijiem ārkārtīgi labvēlīga vieta.

Un es nemaz nesākšu par pilskalniem. Uz tiem, lielākiem vai mazākiem, audzinātāja veda teju ik nedēļu. Kas gan var būt skaistāks par kokiem apaugušu pauguru! Pilskalni taču ir mūsu Himalaji, mūsu Karpati! Vēl aizvien domāju, ka pilskalnam iekšā ir pils un zelta dālderi. Lūk, piemēram, Asotes pilskalns Krustpils novada Kūku pagastā. Es uz šī pilskalna esmu, tā sakot, uzaudzis. Pats labākais bija mesties ar galvu pa priekšu no tā lejā un kūleņiem vien nonākt tā pakājē. Vēl tagad brīnos, ka esmu dzīvs!

Lai nu kā, bet neesmu te par pilskalniem nācis runāt. Akmeņi – lūk, šodienas tēma. Akmeņi ir lieliski.