“Mēs nevaram paši sacīt, vai mēs esam pareizi strādājuši. Par to spriedīs tikai vēlāk tautas nākošās paaudzes un vēsture. Bet mūsu pienākums gan ir apzināties šo atbildīgo uzdevumu, kas mums dots. Savā darbā un savā rīcībā rīkoties pēc labākās apziņas nesaudzīgi vienmēr tur, kur to prasa valsts labums. Tikai vienīgais mērķis mums var būt tas, ko prasa valsts labklājība, prasa to vislabāko un viskrietnāko. Priekš tam mēs šurpu esam sūtīti,” šādus vārdus Satversmes sapulces svinīgajā sēdē 1921. gada 1. maijā ir teicis pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Čakste ir piedzīvojis bagātu mūžu, kuru ir veltījis latviešu pašapziņas celšanai, tā laika pilsoniskās sabiedrības veidošanai un demokrātijas veicināšanai. Tāpēc Jāņa Čakstes vārds un viņa dzīves gājums ir nesaraujami ieausts mūsu valsts Latvijas vēstures gājumā. Kāda personība slēpās aiz vārda Jānis Čakste? Kādas īpašības iemantoja mūsu valsts pirmais prezidents? Kāds viņš bija kā tēvs saviem deviņiem bērniem un vīrs savai liktenīgajai sievietei?

ABONENTIEM ABONENTIEM

Ciemojoties Jāņa Čakstes muzejā - mājā "Auči", muzeja vadītājas Inetas Freimanes pavadībā speciāli Jāņa Čakstes dzimtas veidotā ekspozīcijā mums izdevās uzzināt daudz personīgākas lietas, kas mūsu prātos šo unikālo personību ieskicē vēl skaidrāk!

Par Jāni Čaksti piecos vārdos...

Ja būtu Jānis Čakste jāraksturo piecos vārdos, tad, pēc ģimenes un līdzgaitnieku teiktā, izkristalizētos šādas Jāņa Čakstes rakstura īpašības: rets godīgums, nesalaužams miers, valdzinoša harisma, spītīga mērķtiecība un silts ģimeniskums.

Jānis Čakste darbos esot bijis ļoti godīgs un pienākumos apzinīgs cilvēks. Kad vadījis Satversmes sapulci, kā aculiecinieki stāsta, viņš neļāvis nevienu likumu pieņemt, pret kuru kaut viens iebildis. “Vajadzēja strādāt un pārstrādāt, līdz likums vai norma ir tādā līmenī, lai visiem ir pieņemami un ka visi nobalso par to. Tāpēc mūsu Satversme ir joprojām dzīva pēc vairāk nekā 100 gadiem,” stāsta muzeja “Auči” vadītāja Ineta Freimane.

Ģimenes locekļi spilgti atminas Jāņa Čakstes lielo, nesatricināmo mieru. Spēja apdomāt mierīgi jebkuru dzīves situāciju. Nekad nebija karstas putras strēbējs. Pārdomāja un izvēlējās labāko variantu, kurā virzienā arī devās vai rīkojās.

“Ārkārtīgi harmoniska personība, kura nekad neiekarsa. Nekad nekļuva agresīvs pat viskarstākā strīda laikā. Ļoti labs diplomāts – cilvēks savā vietā! Harismātiska personība. Mācēja pareizā vietā pareizās lietas izrunāt, mācēja sadzīvot ar pastāvošo varu, lai varētu darīt kaut ko vairāk savas tautas labā,” par diplomātiskajiem talantiem stāsta Ineta Freimane.

Arī tādas īpašības kā mērķtiecība un spīts bija labākie pavadoņi viņa veiksmīgajai karjerai. “Kāpēc Čakste neaizbrauca mācīties uz Tērbatas Universitāti, kā vairums latviešu tolaik darīja? Jo Jelgavas Kurzemes ģimnāzijā vāciskais gars jau bijis līdz kaklam! Tur visus taisīja par vāciešiem, kur ne tikai jāmācās vāciski, bet savā starpā jāsarunājas vāciski. Un arī Tērbatā ir daudz vācu profesoru un vācu kooperācijas. Viņš patstāvīgi apgūst krievu valodu un dodas jurisprudenci studēt uz Maskavas Universitāti, kura tolaik ir ļoti laba un progresīva mācību iestāde. Bet redz kā viss dzīvē likumsakarīgi notiek - nebūtu aizbraucis uz Maskavu, nebūtu saticis Krišjāni Valdemāru, kas kļuva par viņa otro garīgo tēvu. Viņš ielika to pamatu par kalpošanu – tu esi atbraucis mācīties, kas nozīmē, ka tev ir gudra galva un turīgi vecāki, bet ne visiem tā ir. Kad tu atgriezīsies savā vietā, kur dzīvosi un veidosi savu karjeru, tad noteikti dalies ar savām zināšanām un prasmēm. To Jānis Čakste arī darīja pēc tīrākās sirdsapziņas,” interesanto stāstu vēsta muzeja vadītāja.

Un piektā Čakstes vērtība ir viņa miera osta – ģimene. "Čakstes darbā netrūka iekšēja līdzsvara. Šo līdzsvaru, kurš mums bija nepieciešams pēc tik lieliem satricinājumiem, viņš ienesa arī valsts dzīvē. Kur viņš to ieguva? Man liekas, laimīgā ģimenes dzīvē. Ap viņu arvien bij silts mājas gaiss. [..] Kurš gan nav sildījies pie Čakstes tēva pavarda? Un kas mūs, cilvēkus, no seniem laikiem vieno, ir pavards. No viņa smeļ savu siltumu kā ģimenes, tā ļaužu ciltis. No turienes šis vienojošais gars," trāpīgi izsakās Kārlis Skalbe savā darbā “Mazās piezīmes”.

Čakstes mīlestība – Justīne un lielā saime

Ar savu liktenīgo mīlestību Jānis Čakste satikās Jūrmalā, Latviešu biedrības dārza svētkos, kuros viņš bija uzaicināts kā Jelgavas latviešu biedrības vadītājs. Viņa nākamā kundze Justīne Katrīna Marija Vesere bija ieradusies kopā ar tēvu - no Rīgas latviešu biedrības.

Abi apprecējās 1891. gada 22. maijā. Laulībā dzimuši deviņi bērni - pieci dēli un četras meitas.