Viena daļa no mums neprot zaudēt. Nedz sadzīvē, nedz derībās, nedz tiesā. Paliek pie sava un turpina tiesāties visu mūžu, lai gan „vilciens jau sen aizgājis“ un skatītāju uz perona vairs nav. Nevienam par šo spirināšanos gandarījuma nebūs, taču spītnieks paliek pie sava, nespēj atzīt savu vainu un turpina stāstīt pasakas par sevi un savu konfliktu apkārtējiem. Kas ir šie ļaudis, kurus mēdz saukt par „krievu hokejistiem“?

ABONENTIEM ABONENTIEM

Nepatīkamas lietas un notikumus cilvēks mēdz aizmirst. Vēlas tos neatcerēties, lai vieglāk turpināt ceļu tālāk. Brīdī, kad Donalds Tramps pazuda no politiskās skatuves, daudziem nebija vēlēšanās izcili gavilēt vai svinēt svētkus tāpēc, ka šī persona vairs nerēgosies televīzijas ekrānos ziņu izlaidumos un nejauksies politiskajos procesos. Kas bijis – bijis. Liela sabiedrības daļa apzināti atteicās no fiksēšanās pie bijušā politiķa, kurš vairs nav amatā, lai ietu tālāk un nenoslogotu sevi ar nepatīkamām atmiņām. Ieskaitot savādo ASV kongresa šturmēšanu 6. janvārī, kas faktiski bija izcili ārkārtējs notikums. Šāda pozitīva pieeja dzīvei palīdz izvairīties no nepatīkamām atmiņām, atteikties no sliktas pieredzes un dod iespēju nevilkt līdzi nelāgus pagātnes momentus, kas kaitina vai uztrauc.

Ietekmīgi ļaudis ASV pēc politiskās karjeras beigām mēdz rakstīt memuārus, palīdzēt noteiktām sabiedrības grupām vai atvērt savas bibliotēkas. Parasti viņi atsakās no konfrontācijas ar saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem un uztver sevi kā vienojošo spēku tautai un sabiedrībai. Piemēram, Džordžs Bušs un Bils Klintons, kas duelējās par prezidenta posteni 1992.gadā, vēlāk daudz paveica savu tautiešu labā kopīgās akcijās, rūpējoties par trūcīgajiem un maznodrošinātajiem amerikāņiem. “Miera pīpe“ pēckaujas apstākļos nav nekas neparasts. Civilizētās valstīs šādi mēdz rīkoties bieži, taču Donaldu Trampu šāds notikumu pavērsiens neuzrunā. Kas ar viņu notiek?