Jau vairākus mēnešus rit mākslīgi pastiprināta migrācijas krīze uz Baltkrievijas robežām ar Poliju, Lietuvu un Latviju. Eiropas Savienība oficiāli apsūdzējusi Baltkrievijas autoritāro līderi Lukašenko par cinisku migrantu plūsmas izmantošanu savu politisko mērķu sasniegšanai, lietojot hibrīdkara taktiku. Par viņa galveno mērķi tiek uzskatīta Eiropas destabilizēšana, ideālā gadījumā panākot arī sankciju atcelšanu, sēžoties pie sarunu galda. Taču cik lielā mērā šī situācija patiešām paspilgtinājusi domstarpības starp dažādām ES dalībvalstīm un politiķiem?

ABONENTIEM ABONENTIEM

Gadiem ilgi Eiropas Savienība neatbalstīja fizisku robežu izbūvēšanu uz savām ārējām robežām, jo tas netika uzskatīts par atbilstošu Eiropas vērtībām. Kaut gan dalībvalstīm vienmēr bijušas tiesības savas robežas izbūvēt, tas bijis jādara no pašu līdzekļiem, bez ES atbalsta. Taču 2015. gadā piedzīvotā migrantu krīze, kas satricināja ES vienotību, un šobrīd notiekošais Lukašenko režīma uzbrukums, spiežot uz kaimiņvalstu robežām tūkstošiem migrantu, daudzām dalībvalstīm likuši šīs vērtības un stratēģiju nopietni pārdomāt.

Tomēr pārmaiņas nenāk viegli. Šobrīd galvenie Eiropas Savienības lēmumu pieņēmēji lauza galvu par to, kāda būtu robežas izbūves nozīme, iespējamie riski un ieguvumi. No vienas puses, ir jautājums par finansēm, no otras, vai robežu būvniecība vispār ir labākais veids, kā nosargāt savas ārējās robežas. Taču daži uz to raugās pavisam nopietni – vai fiziska, noslēgta robeža Eiropas Savienību pozicionēs kā slēgtu kontinentu? Daudzi cilvēktiesību, īpaši patvēruma tiesību aizstāvji un nevalstiskās organizācijas šādu taktiku nodēvējuši par “Eiropas cietokšņa” būvēšanu, atsaucoties uz nacisma propagandu, lai parādītu šo stratēģiju negatīvā gaismā.

2015. gadā Ungārija ar Viktoru Orbānu priekšgalā bija teju vienīgā valsts, kas ļoti kategoriski uzstāja par robežu izbūvēšanu uz savām dienvidu robežām, lai nepieļautu migrantu plūsmu savā valstī. Savukārt šobrīd situācija pamatoti mainījusies, jo