"Rokudzelžos grūti pacelt telefonu"
Armands Šķēle Foto: Renārs Buivids
Armands Šķēle
"Rokudzelžos grūti pacelt telefonu"
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments 2

Dažreiz gadās nonākt neīstajā vietā neīstajā laikā. Stāsts par to, kā latviešu basketbolists Armands Šķēle saķērās ar likumu Ķelnē.

Man patika braukāties ar nesen nopirkto BMW kabrioletu, ar kuru bieži devos pāri robežai uz tuvējiem vācu autobāņiem. Sagadījās, ka pusotras stundas brauciena attālumā dzīvoja Janičenoks, kurš spēlēja Vācijas klubā "Telekom Baskets" no Bonnas. Bieži apvienojāmies uz kopīgiem brīvdienu plāniem un visbiežāk iecienījām Ķelnes sniegtās iespējas, iestrādājot atpūtnieku trijstūri Ljēža-Bonna-Ķelne. Teorētiski uz šīm latviešu sanākšanām varējām pasaukt vēl trešo pilsoni – naturalizēto Troju Ostleru, kurš arī spēlēja "Liege Basket", taču viņš neizrādīja nekādu interesi par latvisko, un pase bija viņa vienīgā piederība Latvijai. Iesmēju, ka plašāks latviešu valodas vārdu krājums par Ostleru bija pat komandas biedriem no Lietuvas vai Polijas.

Tieši polis Zbigņevs Bjaleks pievienojās mums ar Krisīti bēdīgi slavenajā vakarā. Tā zīmējās par parastu iziešanu ielās ar iegriešanos naktsklubā. Kā jau ap tiem gadās, ne no kā var uzliesmot konflikts. Bjaleks iekļuva strīdā ar citu bariņu, kura sastāvu veidoja ne pārāk draudzīgi turki.

Nevēlējos atstāt Bjaleku mazākumā, tāpēc pievienojos karstajai diskusijai.

Ne pārāk glaimojoši manu iesaistīšanos uzņēma viens no turkiem.

– Kas tas par mīksto.

– Ko tikko teici? – pārprasīju un briedu konfrontācijai.

– To, ko dzirdēji. Tu izskaties pēc pediņa! – viņš nekautrējās būt tiešs. Sambo, džudo, karatē, viens maziņš turks lido miskastē. Nevarēju ļaut par sevi smieties un kikboksera manierē ar kāju izsitu šim picas šķēli no rokām. Ar to tika iekurināts kautiņš, kurā mana kompānija cīkstējās ar turku balamutes apvienību.

Klope nebija ilga, jo naktskluba apsargi samērā operatīvi prata to apdzēst, taču notikušais skaitījās gana nopietns incidents, lai atvilinātu policiju, no kuras saņēmu mutisku rājienu, ka Vācijā tā uzvesties nedrīkst. Mūsu trijotne vakaru pasludināja par noslēgušos, un taisījāmies braukt pārnakšņot uz Janičenoka dzīvokli Bonnā, kas atradās tuvāk Ķelnei, nekā manai mītnes vietai Ljēžai. Katrs bijām ar savu auto, tāpēc sadalījāmies. Biju noparkojis auto netālu no Ķelnes naktskluba, bet nespēju iedomāties, ka policisti turpinās vērot, kurp eju. Iekāpis mašīnā, griezu atslēgas aizdedzē, un uzreiz atskanēja policijas sirēnas – klāt bija tie paši pogainie...

Tēmas
Uz augšu