Kad padomju armija pirms teju 80 gadiem atbrīvoja Aušvicas koncentrācijas nometni, lielākā daļa ieslodzīto bija vai nu nogalināti, vai aizbēguši, nacistiem atkāpjoties. Tomēr starp izdzīvojušajiem bija dvīņubērni – nometnes ārsta Jozefa Mengeles necilvēcisko eksperimentu subjekti.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Mengele bieži izmantoja vienu dvīni kā kontroles objektu, kamēr ar otru veica virkni eksperimentu, sākot ar asins pārliešanu un beidzot ar piespiedu apaugļošanu, inficēšanu ar dažādām slimībām, locekļu amputāciju un nonāvēšanu.

Dvīņu pētījumi Mengelem ļāva attaisnot diskrimināciju pret cilvēkiem ar “nevēlamām” ģenētiskām iezīmēm, piemēram, ebrejiem, čigāniem, netradicionālas orientācijas cilvēkiem, invalīdiem un citiem. Tiesa, dvīņu pētījumi, kas palīdzēja radīt eigēnikas kustību, beigu beigās noveda pie eigēnikas kraha.

Vera Krīgele un viņas dvīņumāsa Olga bija tikai piecus gadus vecas, kad no savām mājām Čehoslovākijas ciematā tika aizvestas uz Aušvicu. “Jauniņie” Aušvicā uzreiz tika sašķiroti vājajos, kuri uzreiz tika aizsūtīti uz gāzes kamerām, un stiprajos, kuri savukārt varēja strādāt. Tomēr visam pa vidu grozījās arī Mengele, meklējot dvīņus.

Vera, viņas māsa un māte tūliņ tika nogādātas pie Mengeles. Viņš esot bijis ļoti ieinteresēts un dvīņu māti aprakstījis kā perfektu ārieti. Viņu ieinteresējis arī tas, ka Veras acis bija zilā, bet viņas māsas acis brūnā krāsā. Mengele nekavējās un izvēlējās dvīņumāsas saviem eksperimentiem.