Katrai sevi cienošajai nācijai ir jābūt savai Stounhendžai. Tā ir svētvieta ar ilgu un daudzpusīgu vēsturi, ar leģendām, kuras nav obligāti pierādīt, un ar kultūrvēsturisku nozīmi, lai varētu šo objektu pilntiesīgi iekļaut dažādos “kultūras” sarakstos un arī ceļojumu maršrutos. Latvijā svētvietu ir tikpat daudz, cik svēto akmeņu un svēto koku, zaru un ceļmallapu. Pēc būtības svēta jau var būt jebkura vieta, kas ceļ, sniedz enerģiju un ļauj atgūt dzīves spēku.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Ceļā no Rīgas puses mans ekskursijas partneris un šoferis piedzīvo pirmo pārdabisko lietu. Viņš Zilajā kalnā iepriekš bijis vairākas reizes un, iebraucot piekalna autostāvvietā, izdomājis, ka šis taču ir kaut kāds cits kalns.

“X failos”, ja nemaldos, bija sērija, kur galvenais varonis līdzīgā veidā uz brīdi zaudēja atmiņu. Tajā seriālā notika vēl citas lietas, ko personīgi negribētu atkārtot, piemēram, cilvēka ievīstīšana milzu kokonā, kas piestiprināts pie koku galotnēm. Ceļš uz Zilo kalnu ved pa zemes taku, kur no abām pusēm aug ļoti dīvaini, līdz pusei apsūnojoši un šķībi koki. Nonākot kalna virsotnē 127 metrus virs jūras līmeņa, no skatu plača paveras skats uz... citiem ziliem kalniem jeb apkārtējo mežu biezokņiem, kas ietinušies miglas dūmakā.

Uz akmeņiem salikti “ziedojumi dieviem” – monētas, konfektes, sieviešu tievās cigaretes. Arī uz tiem, kas nenes nekādu būtiski sakrālu pienesumu, piemēram, uz akmens bluķa, kas kalpo kā kalna augstuma norāde. Tepat ir arī tā saucamie enerģētiskie apļi ar četru āderu krustpunktu. Nostājos tur, un sāk reibt galva.

Zilā kalna ugunsnovērošanas tornis ir saglabājies ar visām kāpnītēm, taču tornī kāpt būtu nedroši. Kocēnu novada domei esot grandiozi plāni jaunai izbūvei. Kamēr tas nav realizēts, kalna pakājē ir vērts apskatīt 1950. gados celtā ūdenstorņa atjaunoto versiju. Tas savulaik funkcionēja kā apūdeņošanas struktūra netālajiem kūdras purviem.