Aktīva, aizrautīga, poētiska un reizē arī azartiska piedzīvojumu un pieredzes meklētāja ar analītisku prātu. Viņa spēj un paspēj visu, pēc kā tiecas - tā ir Karīna Šterna, topošā rakstniece un pētniece, kas uzskata, ka pasaulē nemaz nav tādu problēmu, kurām nebūtu risinājuma; ja tā nav, tad esam pie nepareizā avota. Par to, kā piedzīvot aizraujošu dzīvi, pieņemot savu fizisko citādību - retu anomāliju, nekļūt par žēluma upuri un īstenot savus sapņus, studēt, strādāt un pāri visam palikt par cilvēcīgu cilvēku, stāsta Karīna.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Kāda ir tava pieredze attiecībā uz invaliditāti?

Piedzimu ar plaukstu un pēdu anomālijām. Roku ziņā man nekad nav bijis disbalanss, bet ar kājām ir nedaudz citādāk. Sākumā ārsti vispār nelika cerības uz to, ka es varētu sākt staigāt, bet es sāku to darīt kā visi citi - pēc viena gada vecuma. Jā, mamma stāstīja, sākumā bija braukāšana pie ārstiem, bet tas notika tikai pirmajos dzīves gados, kurus es pat neatceros. Vēlāk ārsta kabinetos uzturējos reti, arī no biežajām slimotājām nekad neesmu bijusi. Un pat tad, ja kādu reizi gribējās pietēlot un paslimot, lai neietu uz skolu, mamma nebija pārāk pakļāvīga šādām iegribām. Dzīvojām 3-3,5 kilometrus no skolas, un atceros, ka pat aukstajās ziemas dienās, kad teorētiski tika ļauts nenākt uz skolu lielo mīnusu dēļ, es ar māsām un brāli tāpat satuntuļojošies desmit kārtās bridām pa kupenām, vēl neizšķūrētiem ceļiem, lai mācītos. Retu reizi, protams, tas šķita ļauni no mammas puses, jo manas draudzenes tādās dienās palika mājās, bet tagad atskatoties, es pat tā kā

vienmēr pasmaidu un klusi nočukstu sev, cik labi, ka mana mamma bija tieši tik nelokāma. Tas ļoti rūda raksturu, man šķiet. Varbūt citādākā attieksmē es būtu izaugusi par čīkstulīgu ņuņņu.

FOTO: Privātais arhīvs

Tavs stāsts ir veiksmes stāsts vai izcīnīts ceļš uz sevis pieņemšanu?

Es zinu ļoti daudz pieredzes stāstu par ņirgāšanos, nepieņemšanu, nespēju iejusties skolā, bet