Latvijas kino atgūst dzīvesprieku
Saruna ar Nacionālā kino centra vadītāju Ditu Rietumu
Foto: Agnese Zeltiņa
Martina Vaivode
, Žurnāliste
Latvijas kino atgūst dzīvesprieku
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments

Gadu desmitu laikā kinoteātri ir pārdzīvojuši vairākas konkurējošas tehnoloģijas, kas apdraudēja to pastāvēšanu, tostarp televīziju, kasetes, cietos diskus, un nu teju katram jebkurā vietā un laikā ērti pieejamās straumēšanas platformas. Neskatoties uz kino pieejamības ērtībām, cilvēki turpina doties ārpus mājas, lai baudītu kino uz lielā ekrāna. Kā norāda kinozinātniece Dita Rietuma, gads pirms pandēmijas ir bijis komerciāli sekmīgākais gads Eiropas kino vēsturē. Arī Latvijas kinematogrāfijā pēdējie gadi ir bijuši raženi un kinoteātru repertuāru papildina brangs skaits pašmāju kino. Kādēļ nacionālajiem naratīviem un kino ekrānam ir nozīme, stāsta Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma.

"Lieliem stāstiem vajag lielo ekrānu" ir sauklis, ar kuru kino nozares pārstāvji aicina filmas skatīties kinoteātros un nevis, kā daudziem, iespējams, šķiet ērtāk un nu jau ierastāk, iekārtoties dzīvojamās istabas dīvānā un filmu skatīties klēpjdatorā. Pastāstiet, kādēļ ekrānam ir nozīme.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatskatās uz 20. gadsimta vēsturi, bez atkāpes vēsturē neiztikt – kino ekrāns jeb kino izrādīšana uz lielā ekrāna ir klasiskais šī medija izrādīšanas formāts. Jā, šis formāts ir radies 19. un 20. gs. mijā – daudz kas ir mainījies. Bet kāpēc kino nozare Latvijā, Eiropā un pasaulē šķietami tik “krampjaini” vēl joprojām turas pie kino ekrāna? Svarīgi ir ekonomiskie iemesli, bet nevaram ignorēt arī estētiskos iemeslus. Kino ekrāns nodrošina viskvalitatīvāko filmas uztveri gan vizuāli, gan skaniski, tālab kinoteātri ir ārkārtīgi būtiska filmu izrādīšanas platforma. Savukārt filmu skatīšanās uz dažnedažāda izmēra un dažnedažādas kvalitātes sīkajiem ekrāniem nespēj nodrošināt pilnvērtīgu tehnisko un emocionālo filmas jaudu. Kino zinātnē daudzi ir rakstījuši par filmu recepciju jeb filmu uztveri un šīs uztveres dažādajiem, tajā skaitā psiholoģiskajiem aspektiem. Šī ir pamatīga un plaša joma.

Vēl viena neliela atkāpe pagātnē – kino pirmsākumos radās arī divi kino izrādīšanas modeļi. Visiem zināmie brāļi Limjēri piedāvāja modeli, kad skatītāji sapulcējas tumšā zālē un kino tiek projicēts uz ekrāna. Tas ir tas kino izrādīšanas veids, ko mēs pazīstam kā klasisko modeli. Savukārt Limjēru konkurents Amerikas Savienotajās Valstīs, Tomass Edisons, piedāvāja variantu, kas ļoti attāli atgādina to skatīšanās modeli, pie kāda mēs tagad sākam pierast, proti, egoistisko filmu baudīšanu – katrs no skatītājiem filmu skatās individuāli. Edisona piedāvāja tā dēvētos kinetoskopus – “savādas kastes”, kas tika radītas katram skatītājam. Kinetoskopā “pārvietojās” filmlente, un katrs skatītājs baudīja mazo, īso filmiņu, skatoties pa mazu lodziņu. Konkurences cīņā uzvarēja Limjēru filmu izrādīšanas modelis, jo tas bija finansiāli izdevīgāks – nebija nepieciešamības katram skatītājam būvēt atsevišķu kinetoskopu. Pasaule ir aiztraukusies neprātīgos tehnoloģiju attīstības virpuļos un, protams, mēs vairs neskatāmies filmas kinetoskopā, tomēr mēdzam tās skatīties individuāli, katrs savā “kastē” – datorā.

Tēmas
Uz augšu