Nonākšana vienā no Eiropas spēcīgākajām basketbola līgām Itālijā un savu profesionālo pienākumu savienošana ar atrašanos saulainā klimatā ir kombinācija, no kuras grūti atteikties. Armanda Šķēles gadījumā pieredzē dienvidu pilsētā Neapolē piedzīvojumu bija vairāk, nekā vajadzēja.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Kad pirmais mēnesis Neapolē bija pagājis un uzvaras nebija redzētas, tāpat kā algas, klubs pasauca palīgā vēl citu bijušo NBA spēlētāju – komandā ienāca saspēles vadītājs Treviss Bests. Rezultāti kļuva līdzīgāki, bet arī ar Bestu netikām pie kaut viena panākuma. Progress bija tikai tajā, ka pirmo reizi vienā no vakariem izgājām ielās. Mani pašu interesēja, kāda tad būs Itālijas naktsdzīve. Iegriezāmies tādā bārā, kurā bija pilns ar publiku. Vienā stūrī skanēja karaoke un tantiņas grieza danci, otrā bija kāda meiteņu kompānija – Neapoles sieviešu basketbola komanda.

– Skatieties un mācieties, – mūsu viesspēlētāju bariņam teica Džounss, kurš bija nobriedis donžuāna gājienam. Pāris mirkļus vēlāk šis domīgs atnāca atpakaļ. – Tik ātri sarunāji meitenes? – prasīju. Džounss nelabprātīgi atzinās, ka mēģinājums cietis neveiksmi. – Viņām neinteresē vīrieši... – šis teica. Kuriozi, bet biju dzirdējis, ka sieviešu profesionālajā sportā, īpaši basketbolā, ir daudz lesbiešu, un te bija acīmredzams apstiprinājums, jo tovakar gandrīz visas basketbolistes laizījās viena ar otru (starp citu, vīriešu komandās ar homoseksuāļiem nebiju saskāries, ja neskaita nostāstus no Beļģijas gadiem, kuros ceļoja klačas, ka viens holandiešu treneris speciāli ņēmis sastāvā līdzīgas orientācijas basketbolistu).

Neapoles naktslokālā tonakt tikām pie kopumā labas atpūtas, taču bija jūtams, ka visiem prātā turas neziņa par algām. Viens no galvenajiem Napoli sponsoriem bija vietējā pašvaldība, kas, pēc vadības stāstītā, nepildīja solījumus un nepārskaitīja paredzēto finansējumu. Neapolei kā trešajai lielākajai Itālijas pilsētai aiz Romas un Milānas bija pietiekami liels budžets, lai pabarotu basketbolistus, bet līdz šā jautājuma risināšanai nemaz nenonāca, jo ierēdņiem bija citas raizes.

Pašvaldības prioritāte bija Neapoles mūžsenā atkritumu apsaimniekošanas krīze, kuru nevarēja nepamanīt. Uzburiet prātā kādas skaistas pilsētas centru ar izmētātiem tumšajiem miskastes maisiem, ap kuriem grābstās žurkas, kaijas un baloži. Pievienojiet iztēlē vēl smakojošu gaisu, kura novēršanai nelīdzēs pat ciešs knaģis uz deguna, un tas, lūk, darījās Neapoles centrālajās vietās. Cilvēki cēla atkritumu kalnus uz ielām, protestējot un nevēloties pieļaut, ka pilsēta izvēlas vieglāko ceļu un sabūvē papildu izgāztuves ap Neapoles dzīvojamiem rajoniem, nevis citviet. Ja Neapole nespēja pārvaldīt izgāzto tonnu krājumus, mani nepārsteidza, ka tādos nekārtības apstākļos aktivizējās noziedzīgā pasaule...