Blanša Monjē bija bagāta un skaista franču sabiedrības dāma, kurai atvērtas šķita visas durvis. Tas gan bija līdz brīdim, kad viņa iemīlējās cilvēkā, kas nebija pa prātam viņas mātei. Par sodu meita tika ieslodzīta istabā, kur pilnīgā tumsā, puvekļos un savos mēslos pavadīja 25 gadus.

“Cik labi ir atkal elpot svaigu gaisu”

1901. gada maijā Parīzes ģenerālprokurors saņēma dīvainu vēstuli, kurā bija aprakstīti šausminošie notikumi Francijas pilsētas Puatjē mājā. Anonīmajā vēstulē bija rakstīts, ka kāda sieviete jau 25 gadus tiek turēta ieslodzījumā šaušalīgos apstākļos. Ierakstīta bija arī adrese.

"Ģenerālprokurora kungs: man ir tas gods jūs informēt par kādu īpaši nopietnu gadījumu. Es runāju par cilvēku, kas ieslodzīts Monjē kundzes mājā, pusbadā, pēdējos 25 gadus dzīvojot uz atkritumu kaudzes – burtiski pats savos mēslos," rakstīts anonīmajā vēstulē

Monjē kundzes mājā nekavējoties ieradās policija un māju pārmeklēja. Sākumā viss šķita kārtībā, tomēr tad policijas virsnieks sajuta dīvainu puvuma smaku plūstam no vienas no augšstāva istabām. Istabas durvis izrādījās cieši aizslēgtas. Sapratuši, ka kaut kas nav tīrs, policisti uzlauza istabas durvis un ieraudzīja visai šausminošu ainu.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X