Kamēr liela daļa rietumu pasaules jūk prātā ziemeļbriežu un Santaklausa dēļ, bet dāvanas no veikalu plauktiem pazūd gaismas ātrumā, tikmēr katalāņu bērneļi skraida pa ielām ar padusē pasistu malkas pagali, ko cītīgi ucina un baro cerībā, ka Ziemassvētkos tā izkakās labi daudz gardumu un dāvaniņu. Savukārt klasiskā Jēzus dzimšanas aina katalāņu interpretācijā nekādi neiztiek bez kakājošas māla figūriņas ar nolaistām biksēm.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Pēcāk bērni atgriežas pie Caga tió un… sāk to zvetēt ar pīckām, aizrautīgi dziedot dziesmiņu: “Kakā, pagale! Kakā mandeles un turonu! Nekakā siļķes, tās ir par sāļu! Kakā turonu, tas ir daudz labāks! Kakā, pagale! Kakā mandeles un turonu! Ja tu nekakāsi, es tevi sitīšu! Kakā, pagale!” Apmēram tā. Katrā ģimenē dziesmiņas var variēt, bet doma paliek līdzīga. Vai nav brutāli? Vairāk nekā divas nedēļas rūpēties par Kakājošo pagali kā par savu labāko draugu, bet Ziemassvētku vakarā sist ar mietiem, lai tiktu pie dāvanām?

Un tad notiek brīnums – bērni paskatās zem segas un atklāj, ka Caga tió izkakājis veselu kaudzi dažādu jaukumu! Tomēr Kakājošā pagale kakā vien nelielas dāvaniņas un gardumus, jo lielās dāvanas tiek pasniegtas 6. janvārī, Triju ķēniņu dienā, kad reiz Trīs Austrumu gudrie devušies aplūkot un apdāvināt jaundzimušo Jēzu viņa silītē.

Kas notiek ar tiem delveriem, kuri visu gadu to vien tikai darījuši, kā nodarbojušies ar blēņu darbiem? Viņiem Caga tió izkakā nevis saldumus un dāvanas, bet gan siļķes, ogles, sīpolus vai ķiplokus. Re, negribi Ziemassvētkos saņemt siļķi, uzvedies kārtīgi!