Gadu tūkstoša sākumā, kad degvielas patēriņš un CO2 izmešu apjoms vēl nebija tik karstas tēmas, kā tas ir tagad vides aizsardzības un klimata pārmaiņu kontekstā, Volkswagen prezentēja ideju par personīgo vieglo auto, kurš patērē mazāk par 1 litru degvielas uz 100 kilometriem nobraukuma.
Viens no autoražotājiem, kas ap gadu tūkstošu miju izcēlās ar vairākiem interesantiem degvielas taupīšanas projektiem, ir Volkswagen. Volfsburgā bāzētas kompānijas tā brīža vadītājs Ferdinands Pīhs, būdams inženieris un ambiciozs uzņēmējs uzstāja un īstenoja virkni pārdrošu ideju. Viņa kontā ir ne tikai Bugatti Veyron, kas, būdams ārkārtīgi komplicēts auto, sagādāja ne mazums galvassāpju Volkswagen inženieriem, bet arī tādi diametrāli pretēji auto kā “trīs litru auto” Lupo 3L TDI un nedaudz vēlāk arī “viena litra auto” L1.
Ar “diametrāli pretēji” te jāsaprot, ka Veyron pēc gadiem ilgas cīnīšanās, projekta vairākkārtējas apturēšanas un atsākšanas ar Pīha uzstājību un neatlaidību tomēr kļuva par realitāti un pirmo sērijveida ielas auto, kas uz taisna ceļa spēj traukties ar vairāk nekā 400 kilometriem stundā. Paralēli miljonu eiro vērtajam automobilim, kas spēj attīstīt pusi no komerciālā Boeing 737 ātruma, Volkswagen cītīgi darbojās arī deegvielas patēriņa samazināšanas jomā.
Tā jau 1999. gadā VW klāstā nonāca minētais Lupo 3L TDI ar trīs cilindru Pumpe-Düse motoru ar atsevišķu degvielas iesmidzināšanas sūkni un sprauslu pie katra cilindra, kurš kombinētā ciklā oficiāli patērēja vien 2,99 litrus dīzeļa. Vāciešiem bija pamats lepoties, jo tas bija pasaulē pirmais sērijveida auto ar tik zemu patēriņu. Bez īpaši taupīga motora Lupo 3L TDI izstrādātāji izmantoja arī citas metodes, kas palīdz samazināt automašīnas slāpes, tai skaitā svara samazināšanu. Te tradicionālā tērauda vietā daudzas Lupo komponentes tika izgatavotas no alumīnija, magnija un tā leģējumiem, bet to izmantošanas rezultāts bija redzams uz svariem, kuri rādīja par veseliem 150 kilogramiem mazāku svaru nekā Lupo SDI.