Kristaps Skutelis par bērnībā nedabūto drapaku, darbaholismu un, protams, tehnoloģijām

Vecās supervaroņu filmās par galvenajiem varoņiem parasti stāsta: “Pa dienu viņš ir parasts fotogrāfs, bet naktīs cīnās pret noziedzību”. Es teiktu, ka ar šīs intervijas galveno varoni ir līdzīgi – pa dienu viņš ir sabiedrisko attiecību vadītājs uzņēmumā “TestDevLab”, kas nodrošina programmatūras testēšanas pakalpojumus un produktus, bet naktīs vada lasītāko un ietekmīgāko tehnoloģiju blogu Latvijā – Kursors.lv.

Man radies iespaids, ka twitter lietotājiem ļoti bieži ir problēmas atšķirt, kurā brīdī kāds no taviem neordinārajiem komentāriem ir pilnīgi nopietns un kurā tu viņus vienkārši troļļo, lieliski apzinoties, kādu reakciju konkrētais ieraksts saņems. Kā pareizi uztvert twittera Kristapu – pilnīgi nopietni vai dažkārt tomēr ne tik ļoti?

Tas, kas mani pārsteidza un nebeidz pārsteigt šo daudzo gadu laikā, esot sociālajos tīklos kā tādos, ir tas, cik ļoti lielu vērību cilvēki pievērš tam, ko citi cilvēki raksta savos privātajos sociālo tīklu kontos. Pēc visiem šiem gadiem, cik mēs esam tviterī, – kādus padsmit gadus – es joprojām uzskatu, ka tviteris ir visperfektākais sociālais medijs, kurā esi tu pats. Vienkārši, kas tev ir prātā – sauc to par apziņas plūsmu, whatever – to tu raksti.

Es nemeklēju validāciju visam, ko pasaku tviterī. Nereti man vienkārši kaut kas iešaujas prātā un es to uzrakstu. Tas, kādas batālijas pēc tam izveidojas, ir sekundāri. Protams, ir arī tāda pozitīvā puse, ko tviterī ļoti bieži izmantoju – es uzdodu it kā vienkāršus jautājumus, kuru atbildes ir pilnīgi skaidras, jo mani interesē, ko un kā cilvēki uz šādu jautājumu atbildēs. Katram ir kaut kādi savi viedokļi, un nav tā, ka tas, ko esmu iedomājies es, ir pareizais. Bet mani interesē citu cilvēku viedokļi, jo tie var palīdzēt pamainīt manējo vai uzzināt kaut ko jaunu.

Tad, kad kādā tīklā tev ir pietiekami liels sekotāju skaits, šie vienkāršie jautājumi spēj raisīt pietiekami daudzas atbildes, kas ir noderīgi. Dienas beigās tviteris tomēr ir vieta, kur es ko domāju, to arī saku. Īpaši negaidot, vai kāds tam piekritīs vai nepiekritīs.

Plus, šķiet, Stendzenieks kaut kādās no savām kārtējām batālijām bija norādījis, ka viņam gluži vienkārši patīk tviterī pavingrot. Kad tu strādā šajā jomā ar tekstiem un komunikāciju, tu plus mīnus saproti – kādas, ko pajautājot, būs atbildes. Tas dod iespēju reāli pavingrot – padomāt, kā tev atbildēs, kā tu komentēsi paredzamas atbildes. Arī es to dažkārt daru, jo pēdējos vairāk nekā piecus gadus strādāju komunikācijas jomā un ir profesionāla interese par to, kā veidojas diskusijas.

Kursoram tūdaļ jau astoņi gadi, personīgajam blogam droši vien jau kādi divdesmit – kā sākās tava mīlestība pret tehnoloģijām?