Arī profesionālie sportisti ir cilvēki un vēlas savu prieciņu. Noslēdzot stāstu sēriju, kas ņemti no Armanda Šķēles autobiogrāfijas "Starp dzīvi un basketbolu", atgadījums no Sanktpēterburgas, kur internetā sarunātais randiņš neizvērsās tā, kā iecerēts.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Krievijā viss bija īstāk par īstu un no visām dēkām atmiņā paliekošākā bija no viesošanās Sanktpēterburgā. Tā vakara draudzeni sauca Aņa, un viņa bija no fanu kategorijas, kura bija vērojusi manu spēli pret vietējo "Zenit".

Kā internetā bijām atraduši kopsaucēju par vēlmi iepazīties, tā ieliku matos želeju un aidā uz tikšanos! Satiekot viņu dzīvē, Aņa izskatījās pat labāk nekā fotogrāfijās. Arī zināšanas par sportu šai bija.

– Mans vīrs spēlēja "Zenit". Tikai ne tā basketbola, bet futbola komandā, – viņa teica. Paga, paga. Pie precētām sievām nelienu, tāpēc momentāni precizēju, kāds tad ir viņas faktiskais attiecību statuss. – Es pārteicos. Esmu škirtene, – viņa palaboja pirmīt teikto.

Tas nomierināja, kā arī vienlaicīgi izskaidroja šo un to. Futbols Krievijā ir vislabāk atalgotā sporta spēle, un droši vien tādēļ Aņa braukāja ar luksus klases džipu un mitinājās plašā dzīvoklī modernā Sanktpēterburgas dzīvojamo māju projektā. Tikuši līdz dzīvoklim, ar Aņu dzērām vodku un atzīmējām abpusējas vizuālās simpātijas. Iesilusi viņa novilka krūšturi, un mēs skūpstījāmies. Tad augošo kaisli izjauca...