Mītu apkarotāji bieži vien paši rada jaunus mītus. Piemēram, par cildeno stāšanos PSKP vai čekā, lai grautu sovjetu sistēmu no iekšpuses. Ir jau atmiņa lunkana viltniece, pieglaimīga maita tās nēsātājam, bet, kamēr vēl kādi dzīvi liecinieki, nav prātīgi komunistus aut zelta čībiņās. Nav taisnīgi. Un nav patiesība.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Ja iestāja pionieros un komjauniešos bija gandrīz automātiska, ne izvēles darbība, tad partijā stumšanās visbiežāk notika pēc uzaicinājuma un ar brangām rekomendācijām. Stāstīt, ka tas neuzlaboja jaunā censoņa izredzes dzīvē, ir mazdūšīgi. Bet arvien biežāk aculiecinieki pūš pīlītes, jo apmaut publiku šodien ir vieglāk par vieglu, nav jāmeklē piemēri, tie katram redzami nu jau arī mazpilsētu laukumos.

Ar pastiprinātu interesi allaž esmu vērojusi paņēmienus, kā cilvēki raksturo savus mirušos laikabiedrus. Visbiežāk, protams, tās ir liecības par pašu raksturotāju, jo pat pie līķiem, ja tie slaveni, gribas pieslieties. Vismaz ar kādu detaļu, piemēram, slavenam aktierim uzšķiņķotām džinsām padomju gados. Vēl trauksmaināku mani vērš sievietes, kuras gadu gaitā mēdz pārspīlēt savu nozīmi vēsturē un ievērojamu vīriešu dzīvēs. Viņas ir klusējušas, dzīvojušas savu dzīvi, bet, kolīdz zvaigzne kritusi/mirusi, viņas augšāmceļas jaunai dzīvei – liecināt par savu izšķirošo lomu mirušā biogrāfijā. Vērojot TV filmas, šādas tādas grāmatas un memuārus, esmu nonākusi pie sūra secinājuma - dies, atpestī no laikabiedru t.s. liecībām. Vienlaikus ir skumji, ka atmiņas darbojas kā kompensācija nenotikušajam, ne patiesai personības izgaismošanai. Jo tas, ko vēsturnieki uzskata par faktu – ķīmiskās tīrītavas kvīti, bankas norēķinu izdruku, veca brūtgāna valstij nodotu vēstulīti arhīvā – manuprāt, pastāsta gauži nebūtisko. Emocionālās atmiņas ir nesalīdzināmi patiesākas, taču to uzniršana dienasgaismā vien tad, kad "objekts" ir miris, nav neko cildena. Tikpat pārsteidzoši ir ļaudis, kuri gadu desmitiem neaplūko fotogrāfijas, bet, kolīdz tuvinieks nomiris, bezpalīdzīgā histērijā rok laukā ģimenes albumus. Kāpēc nemīlēt savu tuvinieku šodien? Kāpēc nepajautāt visbūtiskāko savam mīļajam tagad? Slēpšanās sadzīves nekad nebeidzamajās problēmās neatrisina neko mums lemtajā laika gabalā. Tik banālie grābekļi, šķiet, ir visdāsnākais bruņojums šaubīgos laikos.

Ja pārsviežos uz decembra adventisko aspektu, tad pamanu, ka saīguši cilvēki nesaprot, ko likt vietā iepirkšanās citgadējam drudzim.