Par to īsto, pareizo rasola recepti, šķiet, strīdas un cīnās vēl šobaltdien. Mēs šodien nemeklēsim pareizo un nepareizo, mēs centīsimies vienoties, ka šie salāti var būt ļoti dažādi, un nenoliegsim faktu, ka ir versijas, kas ir šobrīd lielākā cieņā nekā citas. Trīs lieliski pavāri, divas īstenas latvju saimnieces atklās arī savu salātbļodu saturu.
Tādā absolūti klasiskā izpratnē, izdzirdot vārdu rasols, galvā nāk branga salātu bļoda, bieži vien atnesta no vannas istabas, kas pilna ar ko? Vārītiem kartupeļiem, burkāniem, olu, skābētiem vai marinētiem gurķiem un prāvu gabalu kārtīgas doktordesas, viss bagātīgi iemaisīts krējuma-majonēzes kažokā. Tad jau kā populārākās papildu opcijas pievienojas zaļie zirnīši, sīpoli. Kāds drosminieks nosauks arī ābolu, bet, ja kāds ieminēsies par bietēm, siļķi vai kādu citu zivi, daudzi nesapratnē rauks pieri un teiks, ka šis jau gan nekad nav virtuvē bijis. Tā tas it nemaz nav.
Latviešu literārās valodas vārdnīcas definīcija skan šādi: rasols — aukstais ēdiens — salāti, kas gatavoti no vārītas vai ceptas gaļas, vārītiem dārzeņiem (piemēram, kartupeļiem, bietēm), olām un skābētiem vai marinētiem gurķiem, pievienojot krējumu vai krējumu ar majonēzi un garšvielas.
Vēstures plašumos šoreiz mēs taisnību nemeklēsim, bet ieskatam, lai noķertu sajūtu tam, cik dažādas ir rasola receptes, pašķirstījām dažas senākas pavārgrāmatas un žurnālus. Redzētais apstiprina - tas, ar ko vairums asociē vārdu rasols, bieži krasi atšķiras no tā, ko gatavoja kādreiz.
Tā, piemēram, 1932. gada izdevumā "Zeltene" atrodama recepte "Veģetāriāņu rasols". Nenoliedzami pārsteidzoši redzēt tieši šādu nosaukumu. Un kā jau varam paredzēt - ne kripatiņas gaļas. Toties klasiskajiem kartupeļiem pievienojas tādi dārzeņi kā puķkāposts, vārīti zirnīši, burkāni un arī āboli.