Grūti aprakstīt nabadzību, kas valda puštunu ciemos netālu no robežas ar Pakistānu. Taču daudzi vietējie mieru vērtē augstāk par iespēju atrast darbu, reportāžā no Afganistānas raksta igauņu laikraksta "Postimees" žurnālisti.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Laikraksta "Postimees" reportāžas no Afganistānas turpmākajās nedēļās lasi tiešsaistes žurnālā Klik!

"Amudarjas upe ir ne vien ģeogrāfiska robeža [starp Afganistānu un Centrālāziju], tā arī ir kā robeža laikā. Šķērsojot upi, nonāksi 19. gadsimta vidū. Viņi dzīvo kā mūsu vecvectēvi," kāds uzbeku eksperts man teica mēnesi pēc tam, kad "Taliban" sagrāba varu Afganistānā.

Sākumā domāju, ka viņš runā par garīgajām un kultūras atšķirībām vienpus un otrpus Amudarjas krastiem, taču drīz vien sapratu, ka gandrīz divu gadsimtu atšķirība ir arī acīm redzami materiāla.

Trešo daļu istabas, kur grīdas vietā ir kaila zeme, sedz auduma gabals. Tā krāsa vairs nav nosakāma. Līdzīga lupata karājas priekšā ieejas durvīm. Pie sienas piestumti četri gultām līdzīgi priekšmeti; izskatās, ka tie salūzīs, tiklīdz kāds uz tiem apsēdīsies. Pretī gultām atrodas metru plats skapītis. Divos no sešiem plauktiem stāv ģimenes pieticīgie pārtikas krājumi: tējas pulveris un neliela koka bļodiņa ar pupiņām un nedaudz rīsu. Stūrī kā beigts dzīvnieks guļ tukšs miltu maiss.

Vienīgais gaismas avots istabiņā ir neliels logs. Šķirba starp sienu un loga rāmi ir tieši tik liela, lai pa to varētu izlīst žurka vai neliels putniņš. Telpas vidū nolikta maza māla plītiņa, kas dod tikai tik daudz siltuma, lai iekšā būtu nedaudz siltāk nekā ārā. Izskatās, ka drīz snigs.