Sieviete, lektore, mentore, “Spēju kustības” dibinātāja, invaliditātes aktīviste, kafijas un sarkanās krāsas cienītāja, un ticības piemērs — tāda ir Baiba Baikovska, kuru ikdienā blakus uzticīgi pavada gudrs un atjautīgs suns-asistents ar misijiu — Elfa. Abas, lai kur arī dotos, raisa smaidu un iedrošina ikvienu raudzīties uz dzīvi kā vērtīgu dāvanu, traucoties cauri izaicinājumiem pretī uzvarai. Baiba pārvietojas elektriskajā ratiņkrēslā, taču sevis pieņemšana — ticībā un līdzcilvēku atbalstā — viņai veidojusi fundamentālu pārliecību par to, ka piedzīvot jēgpilnu dzīvi var ikviens.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Baiba, šī nav pirmā reize, kad dalīsies ar savu stāstu, taču pastāsti, kā tu izdzīvo šo laiku, kad ikvienam no mums ir dažādi izaicinājumi un arī piedzīvojumi? Kādi ir tavējie?

Es pašlaik vadu biedrības “Agape Latvija” apakšnozari “Spēju kustība” un līdzdarbojos organizācijā “Agape Eiropa”. Vadu vieslekcijas gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan tur, kur tieku uzaicināta kā lektore, semināru vadītāja, eksperte. Viennozīmīgi laiks nav vienkāršs, ir daudzi izaicinājumi, kuriem jātiek pāri, bet ir svarīgi no tā iegūt ko noderīgu, bagātinošu un pamācošu, turklāt neaizmirstot par sevi kā personību un par savām vajadzībām.

Kāds ir bijis tavs ceļš, kopš dzīvo ar invaliditāti?

Ļoti spilgti atceros, kā mamma jau kopš pusaudža gadiem man stāstīja, ka citi viņai esot teikuši, ka no manis nekas neiznāks, ka mani nav vērts vest uz skolu, lai es tikai paklausītos, ko tur stāsta. Jau pašā sākumā, pēc slimības 1,5 gada vecumā, vecākiem piedāvāja no manis atteikties, jo nekas labs no manis neiznākšot. Taču mani vecāki bija drosmīgi un no manis neatteicās. Par to es viņiem esmu un būšu vienmēr ļoti pateicīga!

Arī skolā daudzi teica, ka es būšu nekas.

Īpaši atceros puiku no pamatskolas, kurš smējās par manu izskatu un gaitu, arī par ratiņkrēslu. Viņa dēļ bija dienas, kad es negribēju iet uz skolu. Mācīties man patika, bet izsmieklu bija grūti izturēt, lai gan mājās vecākiem, un laikam arī sev, iestāstīju, ka esmu stipra un tam nav nozīmes. Bet tam bija nozīme. Sajūta, ka es nebūšu nekas, tikai pastiprinājās. Pēc pamatskolas mēs