Pa lēto aizlidoju uz Ukrainas pilsētu Ļvovu, lai meklētu Staņislava Lema dzimto namu, bet atradu autentiskus piecdesmitos, bargu attieksmi pret valodas jautājumiem, 2,5 litru alus "ampulas" par vienu eiro, piedzērušos ķirsi, iekļuvu avīzē, varbūt gulēju Gorbačova gultā un beidzot sajutos kā bagāts amerikānis, kuram no naudas uztūkusi kabata.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Numuriņā gan aizmirsuši pieslēgt apkuri, tāpēc čībās un halātā dodos uz recepciju skaidroties. Kā jau nolemts, izliekos par laipnu, bet stingru un briesmīgi bagātu amerikāni, kura dzimta ir sena un dižciltīga kā grāfam Drakulam. Ķiršu uzlējuma spēcinātu balsi, pieprasu tūliņ pat pieslēgt apkuri. Do pabače, djakui, djakui, tūliņ risināšot, tūliņ atnākšot. Pēc desmit minūtēm pie numuriņa durvīm klauvē. Steidzīgi paslēpju pagultē 2,5 litrus ietilpīgo plastmasas alus “dvuļu”, ko iegādājos kā suvenīru, tomēr pusi pamanījos jau izdzert, un steidzu atvērt durvis. Tur – divas kundzes, no kurām vienai padusē vecais labais eļļas radiators. Abas briesmīgi nobijušās, sniedz man radiatoru. Labi, pie reizes pieprasu arī pieslēgt silto ūdeni, jo gribu iet vannā ar putām. Rausta plecus, nesaprot. Rādu ar zīmēm, vicinu rokas, grozu galvu. Nesaprot. Beigās tomēr saprot un ar zīmēm rāda, ka krāns taču atgriezts vaļā jāpatur minūtes desmit. Tad karstais ūdens atnāks. Laikam tas nāk no pašiem Islandes geizeriem.

Bet, draugi, nepārprotiet, tas viss man patika, piešķīra zināmu šarmu. Man riebjas sterilās viesnīcas vai garlaicīgie apartamenti. Šeit es patiesi sajutos kā atceļojis uz piecdesmitajiem. Autentisks gaiss.