39 gadus vecais Abduls dzīvo bunkuram līdzīgā miteklī, kurā vienīgās mantas ir sega un spilveni, divi plāni paklāji, kuri auksto betona grīdu nepadara diez ko mājīgāku, un daži trauki. Cilvēku dzīve Afganistānā jūk un brūk, un ļoti daudzi sapņo par jaunu dzīvi Rietumos.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Laikraksta "Postimees" reportāžas no Afganistānas turpmākajās nedēļās lasi tiešsaistes žurnālā Klik!

Mājai ir divi lieli logi, kam stiklu vietā pāri pārvilkta caurumaina plēve. Elektrības nav, tāpēc gaisma apmēram 25 līdz 30 kvadrātmetrus lielajā telpā iespīd tikai pa dienu. Caurums jumta stūrī "aizlāpīts" ar tumšu segu.

Telpas stūrī stāv matracis, uz kura guļ Abdula bērni (sešus, 11 un 17 gadus veci) un sieva. Lai sasildītos, viņi plastmasas pudelē ielej siltu ūdeni un zem segas piespiež pie tās kājas. Tas ir viņu vienīgais siltuma avots. Ziemā gaisa temperatūra ārā ir apmēram +7 grādi pēc Celsija, taču naktī tā nokrīt zem nulles.

Es sajūtu stindzinošu aukstumu jau pēc desmit minūtēm, ko esmu aizvadījis, sēžot uz aukstās grīdas, kaut arī man mugurā ir biezas virsdrēbes. Abduls sēž man blakus ar basām kājām.