Samaksāt, lai saņemtu pērienu jeb kam no bargās kundzes (nav) bail?

Kā bargās kundzes atšķiras no citām seksa darbiniecēm?

“Dominatrix” (radies no latīņu vārda “dominator” - valdnieks, kungs) un “Femdom” ir termini, kas apzīmē sievieti, kura saņem samaksu par iesaistīšanos BDSM tipa aktivitātēs ar savu pakļāvīgo klientu. Šīs aktivitātes gan pārsvarā neiekļauj orālo seksu vai tradicionālo dzimumaktu, jo

dominatrikses nav gluži parastas seksa darbinieces; viņu darba instrumenti ir vara un kontrole.

Bargajām kundzēm ir maksimāli jāizslēdz klientam šaubas, ka situācija nav reāla un patiesībā viņš tajā ir noteicējs, tāpēc arī telpām un interjeram ir jārada vajadzīgā atmosfēra.

Dominatrikses strādā pēc principa, ka nošķir savas profesionālās un īstās dzīves identitātes, viņām visām ir pseidonīmi, lai šo noslēpumainību tikai vairotu. Aizliegums nodarboties ar seksu ar klientu izriet no tā, ka, ja viņas atļausies intimitāti ar pakļāvīgo pusi, tad zaudēs savu spēku.

Pārģērbšanās ādās un augstos papēžos ne tikai demonstrē viņu stāvokli, bet arī ļauj izskatīties eleganti, samazina auguma atšķirību ar vīrieti un vēl slēpj no klienta pārāk daudz atklātas miesas, pretēji tradicionālajām seksa darbiniecēm, kas visbiežāk izvēlas caurspīdīgus un paknapus apakšveļas modeļus.

Galvenais uzdevums sesijā ar klientu bargajai kundzei ir atklāt sava pakļāvīgā klienta vēlmes un vajadzības – vai viņš vēlas saņemt miesas sodu, vai tikai verbālu pazemošanu, un cik tālu viņai ir jāiet, lai klients būtu apmierināts. Iespējams pietiek vien ar to, ka padevīgais vīrietis ir jāuzbudina un tad jāaizliedz viņam sev pieskarties.

Bargās kundzes var specializēties uz konkrētiem pakalpojumiem, taču, jo plašāks viņu piedāvājuma klāsts, jo lielāka iespēja nopelnīt. Vidēji vienas sesijas cena ir divsimts dolāri. Reizēm dominatrikses pašas ir izmēģinājušas iejusties pakļāvīgo lomās, lai labāk saprastu klientus.

Par vienu no vispazemojošākajiem aktiem tiek uzskatīts pliķis pa seju.

Tiem, kam bail redzēt bargās kundzes dzīvē, iespējams izlīdzēties ar kino, jo dominatrikses ne reizi vien ir parādījušās arī uz lielā ekrāna, piemēram, filmās „Sabradā mani”, „24/7: Dzīves kaislības”, „Mana kundze”, „Pagrimums” un epizodiski gan pašmāju ģimeniskajā svētku laika filmā „Jaungada taksometrs”, gan Holivudas grāvējā „Volstrītas vilks”. Taču īpaši izceļams ir 2019. gada Somijas-Latvijas kopražojums „Suņi nevalkā bikses”, kas stāsta par sirds ķirurgu Juhu, kurš pēc sievas nāves atklājis, ka smokot, viņš spēj atsaukt spilgtas atmiņas par nelaiķi. Un tad viņš satiek dominatriksi Monu.

Jaudīgās bosbeibes - finansiālās dominatrikses

Ja par bosbeibēm sevi pārsvarā sauc tīkla mārketinga darbinieces, kuras ir pašas sev priekšnieces, tad finansiālās dominatrikses jeb „Findom” šo apzīmējumu paceļ pavisam citā līmenī. Kā izrādās,

viņas saņem samaksu par vīrieša naudas kontrolēšanu - principā nosaka sev algu par to, ka gluži vienkārši pieprasa naudu.

2018. gadā “The Washington Post” publicēja Dženiferas Svanas rakstu par bargajām kundzēm, kuras sagrābušas varu pār vīriešu vissāpīgāko vietu - viņu naudas maku. Viena no raksta varonēm ir dominatrikse ar pseidonīmu “Bratty Nikki” jeb Izlutinātā Nikija, pievilcīga blondīne, kura pelna inovatīvos veidos. Viens no viņas piedāvātajiem pakalpojumiem ir video filmēšana, kuros viņa verbāli pazemo un noniecina savus klientus. Cena par video, kas apzīmēts kā “vīrieškārtas atkritums” ir visai draudzīga - 9.99 ASV dolāri, bet par simtnieku iespējams iegādāties īpaši ekskluzīvo video ar nosaukumu “paredzēts tikai visstulbākajam neveiksminiekam”. Šādi video nav garāki par desmit minūtēm un Nikija tajos neparādās kaila.

Nikija ir precēta un savu interneta vietni, kur atrodami vairāk kā 1,200 video ieraksti, izveidoja kopā ar vīru. Šī mājaslapa kalpo ne tikai kā pasīvie ienākumi no video klipiem, bet arī kā mārketinga instruments, kas ļauj atrast klientus, kuri vēlas sūtīt Nikijai naudu vai dāvanas. Iepriekš Nikija strādāja par striptīzdejotāju, kas iemācīja viņai pastāvēt par sevi un neļaut vīriešiem sevi izmantot. Nikija zina, ka viņas klienti ir vīrieši, kurus uzbudina nepieejamas, izlutinātas princeses.

Nikijas vīrs sievu pilnībā atbalsta un, pateicoties viņas nodarbei, ir attīstījis interneta vietņu biznesu, piedāvājot šo servisu izmantot arī citām finansiālajām dominatriksēm un pieaugošo satura radītājām no visas pasaules, kuru skaits mērāms ap desmit tūkstošiem.

Kompānijas peļņa ir aptuveni piecdesmit miljoni, viņu dāsnākais klients vien par pakalpojumiem gadā laikā iztērēja 1,6 miljonus, bet viena no finansiālajām dominatriksēm dienas laikā nopelnīja 121,000 ASV dolāru.

Cita finansiālā dominatrikse Princese Brianna par pagrieziena punktu savā karjeras izvēlē sauc brīdi, kad saprata, ka paši vīrieši grib un vēlas pirkt viņai dāvanas un viņu lutināt. Viņai gan sākotnēji bija jātiek pāri sajūtai, ka ir apkaunojoši un nepareizi, ka vīrietis, kas nav tavs vīrs vai partneris vēlas tevi uzturēt un apdāvināt, taču, tā kā tas notiek pēc kunga brīvas gribas, Brianna uzskata, ka tā ir tikai stigma, ka vīrietis nedrīkst savu naudu tērēt uz sievieti.

Vīrieši, kuri izvēlas bargajām kundzēm ļaut valdīt pār viņu līdzekļiem, visbiežāk ir turīgi un ietekmīgi karjeristi, kuri apzinās, ka, sasniedzot zināmu bagātības līmeni vairs nevari būt drošs vai tavi draugi un attiecības ir īstas, vai arī šie cilvēki tikai meklē izdevīgumu.

Ar finansiālajām dominatriksēm viss ir vienkārši - vīrietis jau zina, ka viņa viņu tikai izmanto naudas dēļ, un tas savā ziņā arī neliek justies vainīgam, ka esi pietiekami turīgs, jo zini, ka tāpat tiec izmantots.

Tāds ir arī Mīļākās Hārlijas jeb „Mistress Harly” klients Maikls Šēfers, kurš ar savu dominatriksi ir parakstījis leģitīmu vienošanos, ka desmit gadu laikā viņš Hārlijai samaksās 15 000 dolāru, kā arī katra mēneša piecpadsmitajā datumā pārskaitīs noteiktus procentus no šīs summas uz viņas bankas kontu. Hārlijas pienākumi pret Maiklu neko vairāk arī neiekļauj, bet, ja nu klients vēlas reizēm parunāt pa telefonu, tad samaksa par to ir pieci dolāri minūtē. Mīļākā Hārlija ir bijusī bibliotekāre un projektu menedžere ar maģistra grādu, tāpēc viņai esot par ko parunāt ar jebkuru. Maikls, kurš ir aprūpes centru direktors atzīst, ka vienmēr ir bijis ieinteresēts iespējā kļūt par finansiālās dominatrikses vergu, jau kopš pilngadības sasniegšanas. Viņam šķiet pievilcīgi uzņemties saistības un atbildību padarīt Hārliju priecīgu ar naudu, un vismazāk viņš vēlas viņu apgrūtināt, pieprasot kaut ko par to pretī.

Citi Hārlijas klienti gan mēdz prasīt vairāk uzmanības, piemēram, kādām džentelmenim ir vienošanos, ka

Hārlijai ir jāšantažē viņš, liekot pārģērbties par sievieti, un, ja viņš to nedarīs, tad dominatrikse atklās visu patiesību par kungu viņa draudzenei, ģimenei un kolēģiem. Šāda komunikācija ikreiz noslēdzas ar pieciem līdz desmit tūkstošiem dolāru,

ko Mīļākā Hārlija saņem kā summu par klusēšanu, bet vīrietis iegūst asas emocijas, izvairoties no paša izdomātajiem draudiem. Vēl esot arī Bens, kurš uzstādījis savās mājās novērošanas sistēmu, kādu parasti rūpīgi saimnieki izmanto, lai palūkotos, kā mājas mīluļiem klājas viņu prombūtnes laikā, un arī dotu kādu ziņu caur mikrofonu. Šajā gadījumā Bens ir dzīvnieka lomā, un Hārlijai nākas ik pa laikam palūkot kā viņš uzvedas.

Vīrietis mājās staigā kails, ir pārdevis visas mēbeles un guļ uz grīdas, kā arī labprāt pakļaujas saimnieces dotajai komandai mesties četrāpus.

Hārlija apsver iespēju nopirkt māju un likt Benam to no viņas izīrēt. Ko vīrietis arī iespējams labprāt darītu, jo visas vienošanās ar finansiālajām dominatriksēm tiek sastādītas pēc pašu vīriešu brīvas gribas un iniciatīvas. Reizumis gan dominatriksēm ir bijis jāatsakās no kāda klienta, ja kļuvis skaidrs, ka cilvēkam nepieciešama specializēta psiholoģiska palīdzība, un šādu lomu domintatrikses neuzņemas veikt.

Finansiālā dominatrikse Dieviete Venēra paskaidro, ka profesija viņai iemācījusi cienīt savu laiku un tā vērtību: „Ja kāds vēlas tērēt manu laiku, lai sūdzētos par savu dzīvi, viņam par to ir jāmaksā. Tas tagad attiecas arī uz manu privāto dzīvi – es vairs nepieļauju situācijas, kurās nejūtos labi. Ja es par to varu saņemt naudu, kāpēc lai ar kādu vīrieti justos kopā nožēlojami par brīvu?”

Vai vēlme dominēt pār vīrieti ir normāla? Un kā šķiet pašiem vīriešiem?

„Psychology Today” autors Stīvens Dž. Betčens ir veltījis rakstu seksuāli dominējošām sievietēm un vīriešiem, kuri tādas iekāro, skaidrojot, ka vācu psihiatrs Ričards Freihers fon Krafts-Ebings, kurš sarakstījis „Psychopatia Sexualis” un, protams, neirologs un psihiatrs, austrietis Zigismunds Šlomo Freids 20. gadsimtā par tradicionālu seksuālo uzvedību uzskatīja dominējošu vīrieti un pasīvu sievieti. Tas šķita loģiski, ņemot par pamatu evolucionāro lietu kārtību, ka vīrietis ir bijis iekarotājs, sagādnieks un vadošais spēks savienībā, kur sieviete pakļāvās.

Taču šobrīd sabiedrībā šādi, šķietami negrozāmi uzskati ir sašķobījušies. Kanādiešu asociētā profesore Umni Khāna, kura pēta, kā seksuāli devianta uzvedība un dažādi fetiši tiek uztverti sabiedrībā no sociālās un likumdošanas prizmas, apgalvo – sievietes vēlas dominēt pār vīriešiem visās dzīves jomās, tomēr tas nenotiek bez šķēršļiem. Savā 2009. gada rakstā „Pielikt pie vietas bargo kundzi: Dominējošas sievietes/pakļāvīga vīrieša seksualitātes reprezentācija un regulācija” Khāna uzsver, ka

sabiedrībā palielinās sociālā trauksme līdzko sieviete tiek demonstrēta kā varošāka un spēcīgāka, bet vīrietis – vājāks.

Par piemēru viņa min slavenāko Kanādas juridisko cīņu starp bargo kundzi Teriju Džīnu Bedfordi, kas tika apsūdzēta par prostitūciju, un kuru patriarhālas varas iestādes – policija un tiesa centās salauzt un pakļaut. Taču prāvā „Bedforde pret Kanādu” dominatriksei izdevās izcīnīt, ka seksa darbinieces vairs nav nelegālas, lai arī prostitūcija valstī joprojām tiek strikti regulēta un daļēji ierobežota.

Pats Betčens, kurš savā praksē ir sastapies ar vairākām dominatriksēm, kuras nākušas meklēt psiholoģisko palīdzību, jo viņām ir bijis grūti nodalīt bargās kundzes lomu no reālās dzīves, ir sagrupējis iemeslus, kāpēc sievietes nonāk līdz šādai profesijai-dzīves stilam. Tā var būt vienkārši ziņkārība, sadistiskas tieksmes, nepieciešamība pēc naudas, mātišķās uzmanības tūkums, mātišķu instinktu neesamība, sajūta, ka dzīvē neko nekontrolē, un sarežģītākos gadījumos vēlme kļūt par dominatriksi izriet arī no piedzīvotas seksuālās vardarbības. Lai arī bargās kundzes pārsvarā necieš no paaugstinātas trauksmes līmeņa, atšķirībā no pareizajām un pakļāvīgajām sievām, viņu dzīvēs visbiežāk ir bijis posms, kad sieviete jutusies bezspēcīga un apspiesta, piemēram, vecāki nav devuši meitai brīvību izteikties un izlemt atsevišķus jautājumus. Paradoksālā kārtā arī pārāk pakļāvīgi un pasīvi vecāki, kas nav iestājušies par bērna interesēm, piemēram, izglītības iestādē, var motivēt sievieti jau pieaugušā vecumā kļūt par noteicēju, kuru neviens vairs neapspiedīs.

Vēl Betčena klientu lokā ir arī ģimenes, kur pāra attiecību dinamiku varētu apzīmēt kā seksīgo sievu („Hot wife”) un pakļāvīgo vīru, kas ļauj sievai valdīt pār viņa krāniņu („Cuckold”). Piemēram, pie speciālista ierodas sieva, kura ir neapmierināta, ka vīrs pārkāpis viņas noteikto aizliegumu nodarboties ar seksu un piekrāpis viņu ar citu sievieti, savukārt pasīvais vīrs uzstāj uz pāru terapiju, jo sieva par mīļāko ir izvēlējusies jaunekli, kas viņam nepatīk. Šādos gadījumos strādāt ir sarežģītāk, jo atšķirībā no dominatriksēm, kas cenšas darbu un jūtas nodalīt, ģimenes locekļu starpā ir daudz sarežģītākas emocijas.

Žurnāliste Violeta Fenna vietnes „Metro” 2017. gadā publicētajā rakstā ir atklājusI divu konkrētu vīriešu pieredzi, kāpēc viņi apmeklē dominatrikses. Džeisonam fantāzijas, kas saistītas ar sāpēm un sodu radušās jau kopš agras bērnības. Notikums, ko viņš atceras īpaši spilgti ir vakars, kad vecāki viņu par sliktu uzvedību atstāja ieslēgtu mašīnā, kamēr paši devās vakariņās. Džeisons nav varējis aizmigt, tāpēc atradis cieto tēva briļļu maku un pats sev ar to sāpīgi iesitis. Pusaudža gados Džeisons nopircis jātnieka pātagu, un viņam nācies melot par iemeslu, kāpēc tā atrodas viņa istabā, jo Džeisona vecāki neatzina miesas sodus, un kopumā puisis auga mīlošā un nevardarbīgā ģimenē. Džeisona pirmā laulība bija absolūta „vaniļa”, kā tiek raksturots tradicionāls un miermīlīgs sekss bez fetišiem un asuma. Pēc šķiršanās viņš beidzot devās pie savas pirmās dominatrikses, kuru atrada pēc sludinājuma avīzē.

Bargā kundze Džeisonu piesēja pie krēsla un kārtīgi apstrādāja tā, ka palika zilumi. Lai arī pirmā reakcija bija šoks, tuvojoties sesijas beigām, vīrietis esot sajutis sāpes sajaucamies ar endorfīnu pieplūdumu.

„Es esmu vairāk mazohists, nevis pakļāvīgs, tāpēc baudu izjūtu no sāpēm, nevis pazemojumiem. Sastopoties ar dominatriksi, sajūta, ka atdod viņai visu varu pār sevi, rada brīnišķīgu skaidrību. Sāpes palīdz man nonākt tādā burvīgā apziņas stāvoklī, kur jūtos izaicināts un dzīvs.”

Savukārt Stefana pirmā sastapšanās ar bargo kundzi notika jau bērnu dārzā – meitene uzsita viņam pa dibenu spēles laikā, kad Stefans bija iejuties nepaklausīga kucēna lomā. Vēlāk viņš nonāca skolā, kur mācījās tikai zēni, tāpēc saskarsme ar pretējo dzimumu bija ļoti limitēta. Stefans labi mācījās un zaudēja nevainību tikai pēc universitātes beigšanas. Lai arī Stefana sieva sākotnēji bija aktīva seksuālā partnere, viņas interese par intīmo tuvību pakāpeniski pazuda. „Mana sieva ir mana sieva, un es viņu mīlu, taču man ir nepieciešams sekss. Dominatrikses, kuras es apmeklēju, ir ļoti pievilcīgas sievietes, kuras acīmredzami gūst baudu no tā, ko viņas dara. Es jūtos gandarīts viņām pakļaujoties un izdabājot, to, ka uz manis urinē vai mani noper, es neuzskatu par pazemojumu, gluži otrādi, man tā šķiet ļoti intīma tuvības forma. Varētu teikt, ka es izbaudu juteklisku dominanci, un es netiktos ar seksa darbinieci, kurai būtu vienalga par mani. Es zinu, ka manas mīļākās, citi viņu partneri un arī es pats regulāri veicam pārbaudes uz seksuāli transmisīvām infekcijām, tāpēc uzskatu, ka rīkojamies atbildīgi. Savā darba dzīvē es esmu vadošais, man katru dienu jāpieņem lēmumi un jākontrolē procesi. Esmu piedalījies tādā sesijā, kur mana dominatrikses nodarbojās ar seksu ar kādu citu, kamēr biju spiests tikai skatīties un pēc tam visu uzkopt. Es zinu, ka viņa to vēlējās, tāpēc izbaudīju šo pieredzi.

Tās ir lomu spēles un man patīk mana loma, dzīvē nozīme ir piedzīvotajam, un kāpēc nomirt zinot, ka esi baidījies kaut ko piedzīvot?”