Patiesības aprakstīšana ir bīstams darbs. Par uzdrošināšanos var nākties nostāties tiesas priekšā, lai aizstāvētu savu redzējumu. Tā notiek ar žurnālistiem, un līdzīgi norisinājies ar prozaiķiem. Par romānu „Bovarī kundze” Gustavam Flobēram bija jātiesājas, jo daudziem teksts šķita pielīdzināms tikumīgas dzīves amorālam kropļojumam. Viss beidzās „labi“, lai gan pašam autoram nepavisam nelikās svarīgi aizstāvēt vai nopelt savu varoni arī tad, ja minētā personāža dzīve nebija nedz jēdzīga, nedz kādam vajadzīga. Flobērs spēja uzrakstīt romānu - par neko.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Katrs no mums startē savā ģimenē, lai izietu lielajā pasaulē un sāktu dzīvot pa īstam. Gustava Flobēra tēvs bija ievērojams ārsts un lielāko mūža daļu strādāja kā ķirurgs. Tas nozīmē, ka nākamais rakstnieks bērnību bija spiests pavadīt akadēmisko slimnīcu pagalmos, gaiteņos, ložņājot pa tukšām zālēm un izspiegojot mirušu cilvēku ķermeņus morga telpās uz galdiem. Ģimenes vārds esot nozīmējis „lielu lāci“ (folkloras teikās) un ar šo kompetenci kabatā, nākamais rakstnieks mēģinājis attaisot vēlāk savu it kā netaktiskumu, nepiesardzību attiecībās ar varoņiem un reizēm arī ar līdzcilvēkiem. Savā guļamistabā viņš vēlējies piekārt pie sienas „liela lāča portretu“, kuru būtu nepieciešams nosaukt šādi: „Gustava Flobēra ģīmetne“ (1845.15.06).

Literāta panākumi ieradās reizē ar romāna „Bovarī kundze“ publicējumu (1856). Šo populāro sacerējumu mēdz vērtēt ļoti pretrunīgi. Bieži – diametrāli pretēji. Emmai ir reāls prototips. Lēmēja šajā tekstā varēja būt Gustava bērnības draudzene Luīze.