1989. gada vasarā mans tēvs nez kādā veidā bija dabūjis sagrabējušu privātmāju. Tad vēl dzīvi bija abi mani vecvecāki no mammas puses, brālis vēl nebija piedzimis, un man bija ļoti daudz laika, lai vandītos pa piemājas dārzu. Mūsu bija daudz, un mājai būvēja klāt divas istabas un kamīnu – tam laikam ekskluzīvu interjera elementu. Tajā lielajā augusta dienā, kad mājā čumēja bars ar pieaugušajiem, man uzstīvēja virsū kodīgu rozā princeš-kleitu, lai jau pēc mirkļa visi kopā dotos stāvēt Baltijas ceļā. Es tajā dienā lēkāju pa nolupušā trotuāra kvadrātiem, kas veda uz Vidzemes šoseju. Nekādas Latvijas atbrīvošanās un neatkarības gaidas mani tolaik neskāra, jo ārā spīdēja saule, bija silts, un ar to pietika.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Neizbēgami parunājām arī par ASV politiskajām norisēm. Jautāju dziesminiekam viņa sajūtas par Trampa ēras spožumu un postu.

“Tramps, jā, viņš bija diezgan labs, ar stingru nostāju, daudzas lietas sakārtoja vai gribēja sakārtot. Daudzi Amerikā viņu atbalstīja. Varbūt no ārpuses kādam viņš likās bišķiņ par valdonīgu, tā nu es esmu dzirdējis. Tagad saka par Džo Baidenu, ka viņš ir bez mugurkaula. Cilvēki runā, ka viņam ir kaut kādas problēmas ar garīgo veselību, jo reizēm neatceras savas runas un bieži sajaucas. Par viņu saka – bailīgais Baidens, jā. Par daudz baidās.”

Kantrī mūzika, visbiežāk, ir cienīta konservatīvi noskaņoto iedzīvotāju vidū no lauku un mazāk apdzīvotiem reģioniem ASV dienvidu štatos. Pretēji paralēli dzīvojošajam džezam, kantrī tradicionāli tomēr izpildīja baltādainie mūziķi, kuru vērtību lokā iekļaujas ģimenes tradīcijas, arī reliģija un kopiena, nacionālistiski uzskati un “savējo-svešo” attiecības, sapnis par “savu stūrīti”.

Var nojaust, ka arī Dzenim tuvākas tomēr ir bijušas Trampa idejas, taču, visticamāk, ASV šobrīd piedzīvo milzu sašķeltību daudzās jomās. Dzenis gan norāda, ka jaunajai paaudzei ir pavisam cits skatījums uz dzīvi, ne tik izteikts patriotisms. Ļoti iespējams, Dzeņa paaudze ir kļuvusi par pēdējo bastionu ārzemju latvietības kopšanā.