Pirms gada iztēlojos, ka 2021-ajā viss būs skaisti. Kļūs pieejamas vakcīnas, visi priecīgi skries tās izmantot, izveidosim pūļa imunitāti un dzīve atgriezīsies normālā režīmā. Protams, apzinājos, ka būs vakcīnskeptiķi, bet cik tad nu daudz tādu var būt, vai ne? Jāteic, ka pirms gada vēl biju jauns ideālists un naivs sapņotājs, kurš pārāk augstu vērtē cilvēci un tās vēlmi neizmirt.
Lai vai kā, aizvadītais gads iemācījis daudz jauna, tāpēc vīzija par nākamo gadu būs daudz piezemētāka un skeptiskāka. Pat vēl vairāk – domāju, ka nākamajā gadā pilnīgi nekas nemainīsies. Protams, ja neskaita Saeimas sasaukumu, bet par to nedaudz vēlāk. Ja iepriekš naivi cerēju, ka pandēmija kopīgiem spēkiem pārvarama gada laikā, tad tagad es drīzāk liktu savu naudu uz pieciem.
Domāju, ka pēc Ziemassvētku un jaungada ballēm omikrons iecirtīs arī Latvijai un tā īsti nav nekāda iemesla domāt, ka tas nenotiks. Atkarībā no jaunā viļņa apmēriem, saslimušo un mirošu skaita, visticamāk būs kārtējais lockdown. Un pēc tam nekas cits neatliks, kā lēnā garā doties tajā pat virzienā, kurā šobrīd sāk virzīties vai vismaz raudzīties vairākas citas Eiropas valstis. Proti, vispirms obligātā vakcinācija pensionāriem, bet pēc tam – obligātā vakcinācija visiem.