1922. gada 28. janvāris – drūma diena Vašingtonas vēsturē. Viena sniegputeņa laikā zemi un ēku jumtus pārklāja vēl neredzēts sniega daudzums. Knikerbokera kinoteātra jumts neizturēja slapjā sniega svaru un iebruka, nogalinot 98 cilvēkus.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Knikerbokera kinoteātra jumts bija pilnīgi plakans, tāpēc ātri vien uz tā izveidojās slapjā, smagā sniega kupenas. Īsi pēc deviņiem vakarā, starpbrīža laikā kinoteātra jumts iebruka, līdzi paraujot arī balkonu un daļu ķieģeļu sienas. Dučiem cilvēku tika aprakti drupās. Bojā gāja 98 kinoteātra apmeklētāji, bet 133 tika ievainoti.

“Žēlīgais Dievs!” viņš izsaucās. “Tā bija sirdi plosošākā lieta, ko es jebkad esmu pieredzējis. Kinoteātra vestibilā darbojās ugunsdzēsēji, policisti un spēcīgi civilie, lai no drupām izvilktu ievainotos un mirušos. Tas bija uzdevums, kas pārbaudīja cilvēku dvēseles. Uzreiz pēc griestu iebrukšanas bija dzirdami sieviešu un vīriešu kliedzieni. Mokpilni saucieni pāršķēla gaisu. Kāda sieviete kliedza īpaši skaļi, tomēr viņa nesauca pēc palīdzības, jo, visticamāk, vairs pat nebija pie pilnas apziņas. Viņas kliedzieni bija agonijas vaidi, tā arī teica ārsti.

Tie, kuri kliedza, atradās zem jumta un balkona drupu svara. Un kas par svaru! Kas par masu! Pie ieejas vestibilā stāvošie, parasti stoiskie policisti gandrīz krita izmisumā.