Palmu adatiņas sagādā daudz nepatīkamākas izjūtas nekā nātru dzēlieni. 1000 km garajā Izraēlas Nacionālajā takā par to pārliecināmies uz savas ādas. Burtiskā nozīmē. Uzzinām arī to, ka dažkārt reliģiju nākas sargāt ar dzeloņstieplēm. Bet vispār var ostīt piparmētras un ticēt, ka katrs svešinieks ir vēl neiepazīts draugs.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Nācaretē nonākam pavisam vēlu vakarā, kad pilsētu aprijusi melna tumsa. Šodien esam varen braši soļojuši – noieti apmēram trīsdesmit kilometri. Dodamies uz Tavoras akadēmiju. Tā ir militārā skola jauniešiem, kas arī iekļauta “takas eņģeļu” sarakstā. Valdis tur sarunājis naktsmājas. Soļojam cauri daudzstāvu dzīvojamo māju rajonam. Uz soliņiem sasēdušas daudzas dāmas, kuras sarunājas krieviski.

Kad sasniedzam atsūtīto lokāciju, nonākam pie milzīga žoga. Aiz tā redzam stadionu, kurā sporto skrējēji. Virs stadiona atrodas liela ēka ar pāris izgaismotiem logiem, tā varētu būt mūsu meklētā akadēmija. Atrodam vārtus. Ciet. Atrodam vēl vienus vārtus. Arī ciet, turklāt šķiet, ka šie nav lietoti veselu mūžību, ieauguši džungļos un putekļos. Valdis zvana Tavoras akadēmijai. Atbild sieviete, kura praktiski nerunā angliski. Viņa mums atsūta citu numuru. To nekādi neizdodas sazvanīt. Arī sieviete vairs neatbild nedz uz zvaniem, nedz uz ziņām. Esam palikuši pilsētas viducī bez naktsmājām. Valdis kļūst ļoti īgns. Ar jociņiem cenšos uzturēt možu garu, bet tas viņu tikai sanikno vēl vairāk. Saku, ka laiks ēst vakariņas, jo ar pilnu māgu Valdis vairs nebūs tik negantā noskaņojumā. Piesēžam pieturā uz soliņa un sākam smērēt dienišķās humusa maizes. Ierosinu pēc vakariņām izpētīt stadionu. Jo, pirmkārt, varbūt caur stadionu atradīsim ieeju lielajā ēkā, otrkārt, sliktākajā gadījumā varbūt varēsim uzcelt telti kādā stadiona stūrī. Ja neviens no šiem variantiem nestrādās, būs jāsoļo atpakaļ uz dzīvojamo māju rajonu un jācer uz krievu omju palīdzību. Varbūt kāda apžēlosies un izmitinās pie sevis. Varam taču arī samaksāt!