Nesen intervijā “Latvijas Radio” Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāja Inese Andersone teica, ka viens no iespējamiem risinājumiem emisiju ierobežošanai Rīgas centrā varētu būt privātā transporta iebraukšanas maksas noteikšana sastrēgumstundu laikā. Domāju, ka uz sastrēgumu problēmjautājumu tomēr vajadzētu paraudzīties plašāk par šo vienkāršo un šauro pieeju.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Kāds varbūt norādīs, ka centra iedzīvotāji jau tāpat ir privileģētā situācijā, jo dzīvo pašā pilsētas kultūras un sociālās dzīves epicentrā. Un ka centrā ir skaisti sakopti parki un regulāri salabotas ielas, kamēr apkaimju iedzīvotājiem jāsamierinās ar sarūsējušu slidkalniņu nepļautas pļavas vidū un bedrēm, kuras piedzīvojušas trešo atmodu. Vai arī, ka centra labiekārtošanai tiek tērēts daudz lielāks daudzums naudas nekā jebkurai citai pilsētas apkaimei.

Es tam noteikti nepiekrītu, jo vārds “centrs” jau pats par sevi apliecina, ka tas ir labāks par to, kas apkārt. Tas ir kā tāds sava veida pilsētas kodols, visa pilsētas labuma esence. Tāpēc ir vairāk nekā skaidrs, ka pret centra rajonu un tā iedzīvotājiem jāizturas ar cieņu un visiem jāsadodas rokās, lai padarītu to vēl skaistāku un patīkamāku.

Iebraukšanas maksas noteikšana automašīnām savā būtībā ir laba ideja. Tādējādi centrs tiktu atslogots no liekas satiksmes, tā vietā piepildot ar laucinieku un nerīdzinieku automašīnām apkaimes un pārpildot jau tā pilnos sabiedriskos transportus, ar ko ikdienā pārvietojas nerīdzinieki, kas dzīvo ārpus centra. Tomēr šī būtu sava veida cīnīšanās ar sekām, nevis patieso problēmu.