Mīklaini kauli no viduslaiku Londonas atklāja liecības par kādu postošu notikumu, savukārt Grenlandes un Antarktīdas ledus serdeņi vēstīja par milzīgu un vēl nezināmu vulkāna izvirdumu. Pētnieki sāka meklēt vaininieku.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Pēdējās desmitgadēs daudz liecību par klimata vēsturi un vulkānu izvirdumiem, kas citādi būtu nezināmi, ir atklājusi polāro ledus serdeņu izpēte. Vulkanologi jau zināja par milzīgu, bet neatklātu vulkāna izvirdumu, kura radītais sēra mākonis, atstarojot Saules gaismu un atdzesējot planētu, var būt sekmējis Mazā ledus laikmeta sākšanos.

Kā vēstīts pētījumā, kas 2013. gadā publicēts amerikāņu zinātniskajā žurnālā „PNAS” (Proceedings of the National Academy of Sciences), sēra daļiņas Grenlandes un Antarktīdas ledus serdeņos liecināja par nezināmu vulkāna izvirdumu ap 1257.–1258. gadu, kas, visticamāk, noticis tropu joslā, tuvu ekvatoram – pretējā gadījumā sēra mākonis izkliedētos tikai vienā puslodē. Aplēses norādīja, ka tas bijis lielākais vulkāniskā sēra apjoms, kāds izmests stratosfērā pēdējos 7000 gados, – astoņreiz lielāks nekā Krakatau izvirdumā 1883. gadā un divreiz lielāks nekā Tamboras izvirdumā 1815. gadā.

Izmeklētāja lomu 21. gs. sākumā uzņēmās franču vulkanologs Franks Laviņs ar komandu. Kopā ar britu vulkanologu Klaivu Openhaimeru viņi raksturoja izpēti kā detektīvstāstu: „Mums bija slepkavības brīdis un pirkstu nospiedumi ģeoķīmiskā sastāva formā.”