Seni dokumenti nav patīkama lasāmviela. Visbiežāk tie nemēdz attaisnot cerības, izraisot sarūgtinājumu. Izņēmums nav arī šie pieraksti, kas fiksē noklausītas vācu karavīru sarunas Otrā pasaules kara laikā.
Savādi, ka karavīru sarunās nekad neizskan vārds „nāve“. Karā taču iet, lai nogalinātu citus. Taču nāvēšana nekad nav šo gūstekņu sarunu tēma. Tieši tāpat kā celtnieki nekad neapspriež ķieģeļus, arī šie zaldāti nekad nerunā par nogalināšanu vai nāvēšanu. Šim procesam tiek izmantoti daudz aušīgāki un draiskāki apzīmējumi. Vēl zīmīgi, ka nekad netiek runāts par kaujas gaitu un par to, kāds bijis uzbrukums vai atkāpšanās. Neviena vārda par izmisumu vai bailēm kara laikā ierakumos. Nē, tieši tāpat kā šodienas Facebook laikā, visvairāk tiek stāstīts par „jautrām lietām“, kas aizrauj un pārsteidz klausītājus. Tātad – izklaidē un patīk publikai. Tātad par to, kas ir stāstīšanas vērts un pievērsīs klausītāja uzmanību. Proti - „labs stāsts“ šajos dokumentos ir tāds, kas uztrauc/magnetizē, piesaista uzmanību, ir šausmīgs vai pārsteidzošs, briesmīgs vai heroisks. Parastā, ikdienas kara sadzīve netiek attēlota. Kādēļ tā? Tāpēc, ka ikdiena kara apstākļos nevienu neinteresē.