"To nedēļu atceros kā briesmīgu murgu, man visu laiku bija sajūta: ja aizmigšu - nepamodīšos," par savu atveseļošanos no spaisa atkarības stāsta Liene. Narkotiku atkarība ir slimība, kas pavada cilvēku visu atlikušo dzīvi, tomēr agri vai vēlu narkotikas pārstāj lietot visi, bet tikai dažiem to izdodas paveikt dzīves laikā. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

"Sāku kavēt skolu un parādījās citas problēmas. Puisis apzaga cilvēkus, lai tiktu pie naudas, tolaik es to nesapratu," ar nožēlu pauž Liene. Viņa ar grūtībām beidza devīto klasi. Narkotiku dēļ viņai nebija ne vēlmes, ne motivācijas apmeklēt skolu.

Devītās klases beigās atkarība jau bija sasniegusi tādus apmērus, ka nebija iespējams normāli koncentrēties, jo galvā bija tikai viena doma - kad varēs uzpīpēt. "Eksāmenus uzrakstīju ļoti slikti, jo visu laiku prātā maisījās tā viena doma - kad varēšu atkal ievilkt," viņa atceras.

Pēc devītās klases Liene izšķīrās no drauga, un tas viņu pamudinājis smēķēt vēl vairāk. "Pat uz darbu gāju sapīpējusies, man bija vienalga, vai kāds to pamanīs." Ap to laiku Lienes prāts bija pārņemts ar ideju, ka vajag uzpīpēt, kad afekts pāries.

Septiņpadsmit gadu vecumā Liene sāka manīt spaisa ietekmi uz viņas veselību. "Bieži uznāca sirdsklauves un rokās un kājās parādījās krampji." Taču ar to viss nebeidzās. Viņa turpina stāstu, kā spaiss ietekmējis ne tikai fizisko, bet arī mentālo stāvokli. "Ar laiku sapratu, ka vairs neatšķiru realitāti no halucinācijām, biju vairākkārt traumējusi sevi krītot, spogulī neatpazinu savu seju."

Liene norāda, ka pēdējais brīdis, kad viņa apzinājās, ka ir nepieciešama palīdzība, bija brauciens vilcienā. "Kāds kungs pienāca man klāt. Viņš piedāvāja ūdeni un izsaukt ātro palīdzību - laikam izskatījos ļoti slikti."