Šī gadsimta pirmās desmitgades sākumā par talantīgāko un daudzsološāko Latvijas basketbolistu dēvēja Andri Biedriņu. Un pamatoti. Viņš jau neilgi pēc pilngadības sasniegšanas nonāca Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) klubā Goldensteitas "Warriors", žilbinot ar savu nasko sniegumu aizsardzībā un sprādzienbīstamību uzbrukumā. Otrs karstākais kartupelis, kuram paredzēja tikt servētam uz izsmalcinātiem galdiem, bija gadu jaunākais Ernests Kalve. NBA sasniegšanai varbūt centimetru par maz, bet Eirolīgas spēlētājs dienās būšot kā likts.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Dzīvē ne vienmēr viss notiek kā iecerēts. Arī Ernesta sapņu pilis sabruka, vēl neuzceltas līdz galam. 2006. gada augustā viņu uzaicināja piedalīties Latvijas valstsvienības pārbaudes mačos pret Portugāli un Poliju. 15. augustā Kalve debitēja izlasē mačā pret portugāļiem, piecās ar pusi minūtēs gūdams piecus punktus. Nākamajā dienā aizvadīja arī otru spēli pret Portugāli, bet 21. augustā cīņā pret Poliju guva smagu ceļgala traumu.

Šis savainojums lielā mērā arī pārvilka svītru viņa iespējām aizsniegt tos augstumus, kurus eksperti jauniešu vecumā prognozēja. Trīs operācijas gada laikā, kāja vairs nespēja izpildīt to, ko pirms tam.

Par spīti tam Kalve savu profesionālo karjeru noslēdzis tikai tagad, tās laikā uzspēlējot gan Turcijas, gan Itālijas līgā.

KLIK: Ernest, kā nonāci līdz lēmumam, ka profesionālajai karjerai jāliek punkts?

E. Kalve: Man jau pagājušā gada beigās likās, ka tas brīdis ir pienācis. Vēlāk likās, ka vēl vienu sezonu varētu aizvadīt. Ķermenis jau pēdējās sezonās vairs nebija tāds kā jaunības gados. Visas agrāk gūtās traumas ietekmējušas to, ka tagad bija jāpieliek punkts. Lēmums nāca dabiski, jo pagājušajā un šajā sezonā ķermenis jau vairs netika galā [ar slodzēm]. Klubs jau pēc pagājušās sezonas piedāvāja kļūt par spēlējošo trenera asistentu. Līdz ar to bija vieglāk pieņemt lēmumu veikt pāreju no spēlētāja uz trenera ampluā.

Vai karjeras laikā biji iztēlojies vai izplānojis, līdz cik gadu vecumam spēlēsi profesionāli?

Pirms pieciem vai sešiem gadiem par to domāju. Tad nolēmu, ka līdz 35 gadu vecumam točna, bet tad redzēs. Pēc diviem mēnešiem man tieši paliks 35. Būšu izpildījis savu mērķi.

Iziesim cauri taviem karjeras līkločiem. Kad sāki spēlēt profesionāli, biji ļoti jauns, nesen sasniedzis pilngadību. Cik atceros, tad basketbola vidē par tevi izteicās ļoti skaļi - milzu talants, noteikti spēlēs Eirolīgā, būs ilggadējs Latvijas izlases balsts. Pats arī dzirdēji šīs runas?

Protams. Tāds jau arī bija mans mērķis [attaisnot cerības]. Tās runas netraucēja. Biju jauns, 19 gadi. Baudīju basketbolu. Vienīgais, kas patraucēja sasniegt Nacionālo basketbola asociāciju (NBA) vai nostiprināties Eirolīgā, bija nelaikā gūtā trauma. Sekas izjutu visas atlikušās karjeras laikā. Nebija vairs tas atlētiskums. Visas karjeras laikā vienu kāju vairs nevarēju izmantot pilnībā, kā to darīju pirms tam.

Parunāsim nedaudz par tavu karjeru Latvijas izlasē. Kopumā valstsvienībā aizvadīji 35 spēles un guvi 141 punktu. Noteikti vēlējies sasniegt daudz vairāk.

Sākumā bija tā trauma, tad atkopšanās. Bet vienu no mērķiem izpildīju - biju divpadsmitniekā Eiropas čempionāta finālturnīrā 2009. gadā. Protams, par to turnīru palikusi krietna rūgtuma garša, kā visi zina.

Joprojām redzi murgos tos soda metienus (Kalve izšķirošajā apakšgrupas spēlē pret Vāciju nerealizēja divus vitāli svarīgus soda metienus pamatlaika izskaņā, kas vēlāk liedza komandai iekļūt nākamajā kārtā)?

Joprojām spilgti atceros, protams. To noteikti nekad neaizmirsīšu. Pēc turnīra nākamajā dienā aizgāju uz zāli un sāku uzreiz mest sodiņus. Iemetu desmit no desmit. Kad bija jāmet spēles laikā, tad likās, ka gūšu vajadzīgos ekstra punktus. Pirmo neiemetu, sanervozējos, neiemetu arī otro. Tas ir tāds rūgtumiņš, kas paliks vienmēr.

Vai tu arī piedalījies tās vasaras piedzīvojumos ārpus laukuma?