Ēģiptes dzīvības avots allaž bijusi Nīla, kuras palu ūdeņi darījuši tās krastus auglīgus. Tomēr pārāk lieli plūdi vai sausums ražu nopostīja, tāpēc tika domāts par iespēju Nīlas ūdeņus kontrolēt. Jau 11. gs. arābu inženieris Alhazens jeb Hasans Ibn el Haitams ierosināja uzbūvēt aizsprostu pie Nīlas pirmajām krācēm Asuānas pilsētas tuvumā, kur upe no šauras aizas iztek plašākā apvidū. Senatnē šīs krāces, kas apgrūtināja kuģošanu, kalpoja kā dabiska seno ēģiptiešu zemju robeža – tālāk uz dienvidiem atradās Nūbija.