Neizliekoties par varoni, kāds, manuprāt, nespēj būt neviens cilvēks, kamēr ar saviem darbiem nav pierādījis pretējo, grūti reflektēt par parādībām mūsu dienišķajā vidē, ignorējot prātā noklīduša tirāna uzģenerētus kara draudus.
Psiholoģiskā spriedze, ko atvēlēja vispasaules sērga, bija un ir īsts treniņš mūsu apziņas apvāršņu realitātēm un pārliecību stiprumam. Izprotot nogurumu no drastiskajiem treniņiem, es tomēr jūtu skumjas un nedrošību par mūsu sabiedrību. Pārliecība, ka valsts vara ir atbildīga par vīrusa esamību, šķiet, modusies no sūnainas pieredzes, ka, rakstot, piemēram, pašam Brežņevam, varētu tikt pie dzīvokļa pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados.
