Valodas klāstā ir vārdi, kas satrauc un ievaino. Pazemojot un iemīdot rupjībās, ar mērķi panākt kādai personai (ļaužu grupai) nelāgu slavu. Agresīvie un niknie šādi mēdz uzbrukt gan atsevišķiem cilvēkiem, gan plašām iedzīvotāju grupām, tautām, nācijām, dzimumiem, šķirām vai rasēm. Modernajā laikā, kad uzskati ir polarizējušies un internets piedāvā verbālos karus, valoda nostājas spārnoto raķešu un atombumbu vietā. Par nāvējošu iznīcināšanas ieroču lietošanas aizliegumu lielvalstis mēdz vienoties savā starpā. Aizvainojoši simboli un karogi arī tiek aizliegti. Kā ar valodu?

Valoda neveido patiesību, taču var koriģēt orientierus. Ir noteikti vārdi un valodas elementu kopas, kuru galvenais uzdevums ir ievainot uz aizskārt apkārtējos. Saindēt publisko sarunu. Visi to zinām. Esam piedzīvojuši. Skaidrs, ka ikviens valodas lietotājs zina „kā drīkst“ un „kā nav glīti“ izteikties. Taču valodas teroristi, apzināti ignorē pieklājības hartu un atsakās no politiski korekta komunikācijas stila ar apkārtējiem. Kādā apcerējumā par pandēmijas laika iedzīvotāju komunikāciju, tika konstatēts, ka noklausoties klientu saziņu ar Valsts ieņēmuma dienesta ierēdņiem, var pamanīt šādus leksikas ziedus kā: „ej, d..“, „ maita“, „debilā“, „ kroplis“, „idiots“ “sadošu pa muti“, “mauka tāda“ utt. Kādreizējais Latvijas valsts prezidents Andris Bērziņš 2012.gada 1. septembrī fotogrāfiem un kinooperatoriem atklāti un publiski draudēja „iedot pa galvu“, jo “ ilgi neesat sisti!“. Sarunas gaita nav jābūt emocionāli uzkarsētai, lai sprēgātu draudi vai necenzēti izteicieni. Tagad drīkst – sulīgi izteikties un viss.

CopyLinkedIn Draugiem X