Drūmais pandēmijas laiks ar kustības, saziņas ierobežojumiem un vakcinēšanos drīz būs aiz muguras. Taču psiholoģiskie nospiedumi mūsu atmiņā paliks vēl ilgi. Iespējams, ka daudzi turpinās staigāt ar maskām un vēl citi pārtrauks draudzēšanos ar cilvēkiem, kuru uzskati epidēmijas laikā nesaskanēja ar viņējiem. Kā tas varēja notikt, ka cilvēkus sašķēla epidēmijas izpratne? Iespējams, ka kritiskās situācijās cilvēka daba izgaismojas labāk. Manu paziņu skaitā „antivakseru grupējums“ nebija liels – tikai daži cilvēki. Taču ir vērts pievērsties viņu izpratnei par to, kas īsti notika, lai saprastu, kā dzīvot tālāk un vai šeit ir runa tikai par „imunitātes saglabāšanu“, vai tomēr par politiku.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Ingūnas dēls iemācījās staigāt pretī gadiņam. Čāpoja, pakrita, uzgrūdās virsū priekšmetiem un pēc tam skaudri raudāja. Māte mēdza mierināt savādā veidā – ieperot durvis un pliķējot stūrus, kas zēnam bija sagādājuši sāpes. Sākumā izskatījās komiski, taču vēlāk pieradināja puiku atrast vainīgos visām vainām ārpus sevis. Lai notiek vai kas notikdams – citi būs vainīgi. Šo epizodi atcerējos brīdī, kad pēc pandēmijas pirmajiem mēnešiem Ingūna telefoniski (tagad dzīvo ārzemēs) paziņoja, ka esot pievienojusies tautu atbrīvotāju kolektīvam un turpmāk cīnīšoties par visu cilvēku brīvību. Viņa neesot nekāda ekstrēmiste, bet niknojoties par cilvēku tiesību apspiešanu, kas esot redzama ik uz soļa. Apspiesti esot mēs visi. Neliela bagāto elite uz mūsu rēķina „uzvāroties“, un es to neredzot. Kustība, kurā Ingūna iestājās, bija starptautiska, sevi dēvējot par “Brīvības fronti/kustību“. Lai pievērstu sev uzmanību, tā rīko regulāras protesta demonstrācijas pret pandēmijas ierobežojumiem daudzās valstīs un visur konfrontējas ar aizliegumiem, policijas iejaukšanos. Ingūna gāja ielās, vicināja plakātus un lepojās, ka ir drosmīga un nevakcinējas. Aizliegums pulcēties ļāva demonstrantiem manifestēt sevi kā cīnītājus un brīvības patriotus. Argumenti visur bija vienādi: „vakcīnas saražotas pārāk strauji un tāpēc nav drošas“, „neviens nezina kā tās ietekmēs vakcinēto veselību“ un „viss šis pandēmijas laiks ir teātris, kuru izgudrojusi vara, lai salauztu tautu“. Tātad vakcinēšanās stratēģija (kas piemēram, Austrijā ir obligāta), tika novērtēta kā varas uzbrukums nabaga tautai un ļauns eksperiments ar cilvēkiem.