Tuvajos Austrumos mīt bezgala viesmīlīgi cilvēki, kuru draudzīgums nav ietilpināms nekāda lieluma mērāmajos traukos. “Takas eņģeļi” mūs aicina uz ģimenes sabata vakariņām, kur galdi klāti lepnāk nekā karaļa galmā. Kāds vīrs nolaupa no takas un aizved uz tēju un šļuku afrikāņu liķiera. Garāmbraucošs velosipēdists aplaimo ar datelēm, bet reliģiozs jaunā gada svinētājs uzcienā ar hurmām un mandarīniem no sava dārza. Šī ir zeme, kur mācīties viesmīlību.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Mājupceļā uzzinām, ka Sapira pati ir pieveikusi Izraēlas Nacionālo taku uzreiz pēc armijas, kā jau tas ir ierasts ebreju jauniešu vidū. Jā, armija šeit ir obligāta arī meitenēm. Pēc takas noiešanas viņa prātojusi, ka būtu jauki, ja arī viņas ģimene varētu kļūt par “takas eņģeļiem”, tomēr īsti nebija brīvas vietas, kur viesus izmitināt. Pirms diviem gadiem autoavārijā gāja bojā viņas brālis. Dzīvoklī viena istaba kļuva tukša. Mamma no sākuma apsvēra adopciju, bet beigu galā izlēma par labu kļūšanai par “takas eņģeļiem”. Skumjš stāsts. Tomēr šķiet dīvaini, ka tagad zinām, ka esam izmitināti viņas bojāgājušā brāļa istabā. Īsti nesaprotam, ko ar šādu informāciju pasākt.