"Līga ir devusies aizsaulē. Pulksten 17:51." Sēru anatomija
Foto: fran_kie/Shutterstock/Apollo.lv kolāža
Luīze Lote Āboltiņa
"Līga ir devusies aizsaulē. Pulksten 17:51." Sēru anatomija
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp

Speciālisti atzīst, ka pornogrāfija mēdz sakropļot jauniešu izpratni par to, kādam ir jābūt dzimumaktam. Manuprāt, to pašu kino ir izdarījis ar sērošanu. Es gaidīju, ka pēc mātes nāves būs pienākusi mana kārta kļūt par filmas galveno varoni, dzīve apstāsies un krasi uzņems citu kursu. Tā tas nenotika. Šis ir mans stāsts, ko nozīmē zaudēt vienīgo vecāku, esot jaunajam pieaugušajam. Šis ir stāsts, ko es būtu gribējusi izlasīt, ne uzrakstīt, tāpēc tas ir ieraudzījis dienas gaismu.

Sēru definīcija ir - emocionāls stāvoklis, kas ir saistīts ar dziļām bēdām, ciešanām, skumjām, parasti sakarā ar kāda nāvi. Taču sēras ir ļoti individuālas un dzīves laikā neizbēgamas.

Psihoterapeite pirmajā sesijā pēc mammas bērēm man vaicāja: "Vai tu zini, ko nozīmē sērot?" Es apstulbu - protams, ka man ir skumji, bet es spēju funkcionēt. Pie sevis nodomāju: "Iepriekš tu man skaidroji, ka skumjām var būt klātesošas arī citas emocijas un man par to nav jājūtas slikti, bet tagad tu man saki, ka ar sērām ir citādāk?"

Viņa turpina stāstīt, ka ir jāpaiet gadam, lai izietu sērošanas procesu pilnībā. "Gadam?!" Automātiski nospriedu, ka man tam nav laika. Un šī bija pirmā domāšanas kļūda, ko pieļāvu.

Sērot nenozīmē tikai dziļas skumjas un pārdzīvojumus, sēras var nozīmēt visas emocijas reizē vai arī pilnīgu "iztukšīti". Sērojot es iemācījos dzīvot pati sev, neizbēgot no depresīviem posmiem, kurus nomainīja enerģijas uzplaiksnījumi. Sērojot es iemācījos būt pacietīga pret apkārtējiem, bet galvenokārt pati pret sevi.

Ja esi nolēmis izlasīt

Sēru anatomija ir gadu ilgs kvalitatīvs pētījums, kura galvenais pētnieks un pētījuma objekts biju es pati.

Šis ir mans stāsts - dziļi personisks, brīžiem juceklīgs un līdz riebumam atklāts. Šīs ir manas pārdomas, pārdzīvojumi un piedzīvotais. Atklāsmes par sērošanu, kas mainās un nonāk pretrunās, laikam ejot uz priekšu, atmiņas par mammu, pārdomas pašai par sevi.

Stāstījums nav piesiets konkrētiem datumiem - tikai svarīgākajām dienām, kas kalpo kā pieturas punkti. Šī nav dienasgrāmata vai žurnāls, šis bija "Word" dokuments, kas cauru gadu man stāvēja atvērts vienā cilnē datora ekrāna rīkjoslā, kurā es atgriezos, kad jutu tādu nepieciešamību. Bija arī posms, kad mēnešiem šo dokumentu nevēru vaļā.

Ir pagājis gads, kopš nomira mana mamma, viss ir un tajā pašā laikā nekas nav mainījies.

8.09.2021.

Todien man palika 27 gadi, es sēdēju uz soliņa pie Vidzemes slimnīcas, gaidīju mammu pēc kārtējām analīzēm, dzēru automāta kafiju un centos neraudāt, jo tomēr bija sācies mans Jaunais gads. Bija pagājusi mazliet vairāk nekā nedēļa, kopš mammai mugurkaulā atklāja metastāzes. Tobrīd es negribēju pieņemt, ka tā ir patiesība, jo ārsti mēdz kļūdīties, un jau no bērnības man tika skaidrots, ka tāda briesmīga slimība kā vēzis mūsu dzimtai ir metusi līkumu, tā ka par vienu lietu savā dzīvē es gribēju būt droša, ka vēzis ir kaut kas tāls un netverams, ja runa ir par mani un manu ģimeni. Diemžēl lietu kārtība šajā pasaulē ir pilnīgi greiza un iedzimtībai ar to ir mazs sakars.

Dziļi sirdī es zināju, ka šī būs mana pēdējā dzimšanas diena kopā ar mammu.

Tēmas
Uz augšu