Tukšumu nav viegli definēt. Tomēr to nevar neatpazīt. Latvijas un Rīgas tukšie mājokļi stāv neizmantoti dažādu iemeslu dēļ – tā var būt gan proaktīva privātpersonu izvēle, gan ēkas kopīpašnieku domstarpību rezultāts. Neapdzīvotas ēkas bieži vien atspoguļo mērķtiecīgas valsts stratēģijas nevēlamos blakusefektus. Tomēr arī privātpersonu un kopienu līmenī pastāv neizmantots iniciatīvas potenciāls, kas sakņojas individuālistiskā īpašumtiesību izpratnē.
Viens no mērķtiecīgas politikas priekšnoteikumiem ir konceptuāla skaidrība par nozares terminoloģiju. Tukšumam ir gradācijas. Piemēram, pastāv ēkas, kas ir tikai daļēji neizmantotas. Šo ēku apakšējie stāvi, iespējams, kalpo noteiktai komercdarbībai, bet pārējās telpas netiek apdzīvotas. Vai šāda ēka skaitās tukša (neapdzīvota)? Visticamāk, problemātika ir gluži tāda pati kā gadījumos ar viscaur tukšām ēkām, tomēr no valsts/pašvaldības politikas veidošanas skatpunkta risinājumu instrumenti varētu atšķirties.
/nginx/o/2021/10/18/14148038t1he0e0.jpg)