Pirms vairākiem gadiem Kārlis Ulmanis pameta darbu reklāmas aģentūrā, lai kopā ar ģimeni no Rīgas pārceltos uz dzīvi laukos – Bauskas novada Gaismā. Naivā vīzija par naturālo saimniecību ar laiku nedaudz piezemējās, bet mājražošanas projekts “Ābolis” no potenciālā iztikas avota kļuvis par drīzāk vaļasprieku, kuru Kārlis uztur, strādājot par freelance grafisko dizaineru un maketētāju.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Iebraucot Gaismā, pamanījos apmaldīties uz taisna ceļa starp trim mājām, toties pamanīju, cik lieliski izskatās apdzīvotās vietas ceļazīme, braucot no tās ārā. Ar sarkanu līniju pārsvītrotais uzraksts “Gaisma” bija burtiski kā zīme, ka, dodoties prom, tā pazūd.

Kārlis mani uzņēma kopā ar dzīvesbiedri Rutu, kamēr meita Hanneke un dēls Tēdžus skolā. Un uzņēma kā jau kārtīgiem lauciniekiem pieklājas – ne tikai ar uzkodām un svaigu kļavu sulu, bet arī glāzi sirdi un prātu sildoša vietējo ābolu padzēriena.

Pēdējā laikā jaunajām ģimenēm pārvākties no Rīgas uz laukiem kļuvis teju vai par sava veida trendu, bet tu to izdarīji, vēl pirms tas bija kļuvis stilīgi. Kā un kāpēc tu nonāci pie šādas idejas?

Man šķiet, ka tagad tas nav trends, bet bija trends, kad mēs to izdarījām. Var jau būt, kaut kas atkal mainās, nezinu. Kad mēs pārvācāmies, ļoti daudzi mūs noķēra un intervēja, un man šķiet, tas bija tāds uzstādījums – meklēt šādus cilvēkus, lai stimulētu pārvākšanos uz laukiem. Mums tas bija tāpēc, ka bērni. Gribējās, lai vasarā es varu atvērt durvis, izlaist viņus ganīties un man nav viņi jāpieskata. Toreiz dzīvojām Āgenskalnā un nevarēja kā agrāk – atvērt durvis un palaist ārā trīsgadnieku, bet šeit attaisi durvis un: “Ejiet.” Gribējās, lai vasarā viņiem nav visu laiku jāsēž, bet var iet ārā.

Tad kaut kā pamazām tas izauga līdz tam, ka tā jau vairs nebija ideja tikai par vasarām. Vienā brīdī es bišķi sajuku prātā, aizgāju no darba un biju riktīgi aizgājis tūtītē. Mums bija arī jāpamet dzīvesvieta Āgenskalnā, kur mēs īrējām, un tieši tajā laikā dabūjām māju. Āgenskalnā citiem dzīvokļiem tajā laikā īres maksa bija bezmaz vai kaut kādi 600 €. Tas likās drausmīgi dārgi un ka lētāk būs braukāt uz savu māju un ieguldīt to naudu mājā.

Tas izauga uz to, ka es nebraukāju uz Rīgu, paliku šeit un strādāju no mājām. Pirmos divus gadus vispār nestrādāju darbu, bet strādāju pašā mājā – pārtaisīju to, un tad radās ideja par āboliem – taisīt sidru.