Gribot negribot Pekina-2022 mazliet atgādina Turīnu-2006. Par pēdējo spēli Latvijas izlasē paziņo Sandis Ozoliņš un Aigars Cipruss, Lauris Dārziņš, Kaspars Daugaviņš un Mārtiņš Karsums. Četri zaudējumi četrās spēlēs papildus rada kaut kādu paģiru piegaršu...

ABONENTIEM ABONENTIEM

Ne jau tā no izlases gribēja atvadīties šis hokejistu trijnieks! Šādi zaudējumi bieži atstāj psiholoģiskas sekas, un jūtu uzplūdos var tikt pieņemti ne vienmēr adekvāti lēmumi. Kā pēc Turīnas, kad prāvs pulks hokejistu atteicās turpmāk spēlēt pie galvenā trenera Leonīda Beresņeva.

Toreiz situāciju jau Turīnā mēģināja glābt federācijas prezidents Kirovs Lipmans, taču tas viņam nebija pa spēkam. Uz visām pusēm izmētāto akmeņu bija pārāk daudz. Laika līdz 2006. gada pasaules čempionātam – pārāk maz. Lipmana spējas samierināt protestētājus stipri neefektīvas. Velkot paralēles ar Turīnu: arī tagad līdz pasaules čempionātam Tamperē (13. – 29. maijs) laika ir maz, bet nesaprasto un apvainoto pulks var pieaugt. Jo tādi pēc zaudētiem turnīriem ir vienmēr. Vai tagadējam LHF prezidentam Aigaram Kalvītim ir tik liela autoritāte, lai uz laiku apturētu no Latvijas izlases aizgājēju rindas?