Ko iespējams darīt, kad bezpalīdzība globālas drausmas tiešā tuvumā, neļauj turpināt ierastu dzīvi? To jautāju sev ik dienu, kopš jēdziens "karš" tika iesēdināts un gatavināts mūsu apziņā visus šķietamās neatkarības gadus.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Bestselleri par kultūru kariem, pētījumu programmas par sadursmēm, pretstāvēm, atšķirību dievišķošana un sējas materiāla filtrēšana, lai pareizajā brīdī cilvēki atjēgtos dezorientācijas muklājā, baisā purva dūmakā. Ko man darīt? Kā rīkoties? Tiešām turpināt publicēt piezīmes no Bahamām, tā apliecinot, ka cilvēka cienīgā dzīve turpinās par spīti jelkam uz globusa notiekošajam? Izspiest no savas nabaga dzīves pēdējo kapitālu un aurot, lai partijas orķestri laimīgā gadījumā tiktu izvadīts masu kapos?

Man līdzās visvairāk ir cilvēku, kuri pašaizsargāšanās vārdā necieš manas trauksmes taures, viegli smīnot par manu pārjūtīgo dabu. Tas, protams, pārjūtību, ja vien tāda objektīvi piemīt, uzvelk līdz spriedzei un nekāda baudāma mūzika nesanāk. Bungu rīboņa vai ģitāras žļerksts.