Jāteic, ka savulaik esmu bijis visnotaļ kvēls grupas Prāta Vētra fans. Veronikas Dārznieks un citi agrīnie gabsīši joprojām pamatīgi iecērt, un ar Gustavo kopā veidotais albums pirms pievēršanās stilīgiem ārzemju producentiem, šķiet, bija grupas zenīts. Bet tālāk jau standartizēta hipstermūzika, diskutabli stila lēmumi un nepiedodama komunikācija.
Kad mirkli pēc Krimas okupācijas Prāta Vētra devās koncertēt uz Krieviju okupantu armijas atbalstītā koncertā, daudzi, tostarp arī es, bija sašutuši. Grupa tolaik esot domājusi, vai doties koncertēt uz Ukrainā iebrukušo valsti, bet Kaupers atbildi atrada Bībelē, jo tur “nevienā brīdī nav minēts, ka tev kādam būtu jāpagriež mugura”. Tāds amizants solis no grupas, kas pirmo albumu izdeva mirkli pēc tam, kad paši bijām atbrīvojušies no okupācijas, bet lai nu būtu – fani nekritizēja un turpināja jūsmot par katru nākamo albumu un koncertu.