Centrālās bankas mēdz uzsvērt savu politisko neatkarību, to pārstāvjiem nereti izsakoties, ka monetārā politika ir jātur pa gabalu no demokrātiskās pārvaldes institūcijām. Tomēr pēdējās nedēļas notikumi un Krievijas Centrālajai bankai noteiktās sankcijas apliecina pretējo – mūsdienu ģeopolitiskajā telpā centrālās bankas ir kļuvušas par vienu no galvenajiem kara ieročiem.
Lai labāk izprastu šībrīža notikumu vēsturisko nozīmi, der atgriezties pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, kad vairākas Āzijas valstis skāra finanšu krīze. 1997. gadā Taizeme, Indonēzija, Dienvidkoreja, kā arī citas Austrumāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstis gluži negaidīti pieredzēja ievērojamu kapitāla aizplūšanu un nacionālo valūtu vērtības krišanos. Iekšzemes kopprodukta (IKP) kritums bija dramatisks: Indonēzijā nominālais IKP uz vienu cilvēku nokritās pat par 43,2%, Taizemē reģistrētais kritums bija 21,2%, divciparu lejupslīdes rādītāji bija vērojami arī Malaizijā, Filipīnās un Dienvidkorejā.
/nginx/o/2021/10/18/14148038t1he0e0.jpg)