Visas vārdu asaras krīt uz pārkarsušās pasaules pannas un ar raķetes ātrumu kā karstas ogles atgriežas sirds acīs. Sprakšķ, sprikst, kulminē troksnī un izārda varavīksneni. Es nezinu, vai zīlīte vien ir tā, kura redz. Kamēr ir sirdspuksti, tikmēr redz arī ar septīto maņu.
Banālā patiesība, ka karš plaucina ekonomiku, man šķiet tikpat ciniska, cik reālistiska. Nē, es nedomāju par arhitektiem, kuri gūs peļņu, atjaunojot sagrautās Ukrainas pilsētas, bet par Latvijas iespēju sasparoties un savākties uz pamatiem. Pārlūkot savus uzskatus, kas līdz Ukrainas okupācijas karam daudzināja, ka apriebusies vēsture un nemitīgā atmiņas piesaukšana, izglītības fragmentētais naratīvs – kaut ko par visu, kā arī neskaitāmas citas jomas un atkarības no līganā mūsdienīguma un globalizācijas spiedoga ikvienā nozarē, kas veicinājuši infantilisma sērgu. Dramatiski, ka tikai asiņains karš spēj cacām un caciem atvērt acis un teļa izbrīnā maut – kā tā var būt, kā kaut kas tik ārprātīgs var notikt 21. gadsimtā. Tos, kuri brīdināja par Krievijas tīkojumiem un neredzamajiem tīkliem, dēvēja par paranoiķiem. Bet – kas bijis, bijis.
