Tas, ka Lielbritānijā tiek mazgāta „netīrā krievu nauda“, nav noslēpums. Borisa Džonsona aktuālā apņemšanās izrēķināties ar šo faktu daudzus ārvalstīs stipri patlaban pārsteidz. Putina līdzgaitnieku naudas investējumu dēļ Lielbritānijas galvaspilsētu mēdz saukt par „Maskavu pie Temzas”, jo līdz šim naudīgiem viesiem tur vienmēr bija silti un jauki, taču tagad, pēc Putina uzbrukuma Ukrainai, aina ir mainījusies. Šķiet, ka Džonsona apņēmība izrēķināties ar oligarhiem, kā arī apjomīgs krievu preču un mākslinieku boikots ārzemēs dažiem tomēr nav saprotama lieta un šķiet „netaisni“, ka Putina kara agresivitātes dēļ tiek sodīta nauda un cilvēki. Nezinātājam tā var izskatīties. Taču šī problēma nav tik vienkārša.

Saistībā ar Krieviju darbojas pavisam citi biznesa un mārketinga loģikas principi nekā parastās demokrātijās. Ja caurmēra rietumvalstīs dominē rezultāta loģika, tad Krievijā eksistē attiecību loģika. Ja būsi draugos ar augstu amatpersonu un tai samaksāsi, tad nevajadzēs nedz tirgvedību, nedz PR, lai savu biznesu tur realizētu. Viss notiks pēc pavēles. Šī iemesla dēļ visu izšķir tā saucamais blats vai pazīšanās jeb, precīzāk sakot, korumpētība. Ja samaksāsi, tad būs. Ja ne, tad nekas nenotiks. Loģiski, ka ierēdņu amati Krievijā ir labklājības zelta pamats, jo viss tiek kārtots caur „bakšišu“, jo ar naudu tiek „iesmērēti“ tie, kuri piešķir atļaujas citiem nodarboties ar uzņēmējdarbību. Tā sakot – neiebilst pret viņu projektiem. Tātad nauda tiek regulāri maksāta korumpētām amatpersonām, lai tie atļautu enerģiskiem cilvēkiem strādāt.

CopyLinkedIn Draugiem X